Adamovičs Ludvigs (23.09.1884.-19.08.1942.)
Dzimis Dundagā. Profesors Ludvigs Adamovičs (1884.–1942.) bija viens no ievērojamākajiem teologiem neatkarīgajā Latvijā, jo viņš ietekmēja Latvijas sabiedrisko un kultūras dzīvi gan kā teologs, gan kā ievērojama personība. 1920. gadā L.Adamovičs kļuva par Latvijas Universitātes Baznīcas vēstures docentu.
Kā docents viņš darbojās no 1920. līdz 1929. gadam, bet no 1929. līdz 1940. gadam viņš ieņēma profesora amatu. Turklāt L.Adamovičs divas reizes bija Teoloģijas fakultātes dekāns (1927.–1929.; 1937.–1939.) un rektora vietnieks (1929.–1931.; 1933.–1936.). Savai valstij viņš kalpoja arī kā izglītības ministrs no 1934. līdz 1935. gadam. L.Adamovičs bija vairāku sabiedrisko un kultūras organizāciju loceklis, kā arī piedalījās dažādās Eiropas mēroga konferencēs un pasākumos. 1941. gada 14. jūnijā profesors L. Adamovičs ar ģimeni tika arestēts un izsūtīts uz Smoļenskas nometni Urālu reģionā, kur 1942. gada 17. jūnijā gāja bojā martīra nāvē. 1944. gadā PSRS režīma pārstāvji iznīcināja lielāko daļu no L. Adamoviča personīgā arhīva un bibliotēkas.
Aplūkojot Ludviga Adamoviča devumu, ir svarīgi atcerēties, ka divdesmito gadu nogalē viņš bija kļuvis par vadošo Latvijas baznīcas vēstures pētnieku.
Viņš atstāja plašu literāro mantojumu, kurā varam atrast vairākus pārskatus par Latvijas baznīcas vēsturi. Viņa grāmata “Dzimtenes baznīcas vēsture” (1927.) bija pirmais nozīmīgais darbs par Latvijas baznīcas vēsturi.
Pēc Otrā pasaules kara tā atkārtoti tika izdota Vācijā (1947. gadā), lai to
lasītu trimdā nonākušie latvieši.
1929. gadā L.Adamovičs aizstāvēja disertāciju “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710.–1740.”. Viņš pētīja Vidzemes hernhūtiešu kustību, kā arī senlatviešu reliģiju. 1928., 1929. un 1939. gadā Adamovičs veica pētījumus Herhūtiešu arhīvā (Arhiv der Brüder Unität). Laikā no 1927. līdz 1938. gadam viņš publicēja astoņus zinātniskus pētījumus par hernhūtiešiem Vidzemē un arī vairākus rakstus presē. Hernhūtisms veidoja L. Adamoviča mūža darba nozīmīgu sastāvdaļu Latvijas baznīcas vēstures nozarē. Šo kustību viņš uzlūkoja par svarīgu nacionālo faktoru Vidzemes baznīcas vēsturē. L.Adamovičs bija arī viens no tiem latviešu zinātniekiem, kas pētīja senlatviešu reliģiju, latviešu reliģiskās tradīcijas un ieražas pirmkristīgajā posmā.
Profesors Adamovičs savos darbos aplūkoja plašu tēmu loku, sarakstīja akadēmiskas monogrāfijas, nelielus traktātus un mācību grāmatas par reliģiju, apcerējumus avīzēm un žurnāliem, pētījumus, referātus un runas.
Viņa darbi tika publicēti arī vācu, angļu, franču, igauņu, zviedru un slovāku valodā. Dr. L. Adamoviča bibliogrāfijā ir minētas 1020 vienības, ieskaitot izglītības ministra amatā pieņemtos likumus un lēmumus.
Lielākais sasniegums Latvijas baznīcas vēstures rakstos un nacionālajā vēstures skaidrojumā parādījās 1933. gadā, kad L.Adamovičs pabeidza un publicēja savu disertāciju. Grāmata “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks, 1710.–1740.” kļuva par Latvijas baznīcas vēstures klasiku. Šis profesora Adamoviča darbs bija 659 lappušu bieza monogrāfija. Viņš izmantoja Latvijas Valsts vēstures arhīva avotus, kā arī Vācijā atrodamos materiālus.
Savā plašajā monogrāfijā profesors Adamovičs vispirms aplūkoja Zviedrijas baznīcas īstenoto “senās Vidzemes” pārvaldi, tad pievērsās tēmai par Vidzemi pēc Lielā Ziemeļu kara un aprakstīja smagi izpostīto Vidzemi.
Pēc tam Dr. L.Adamovičs aprakstīja garīdzniecības, skolu un reliģiskās literatūras stāvokli, kā arī draudzes dzīves attīstību vienkāršajā tautā.
Līdz 20. gadsimtam Latvijas baznīcas vēstures pētījumi atradās baltvācu
pētnieku rokās. Ja agrāk baltvācieši, rakstot par baznīcas vēsturi un vadoties no sava skatpunkta, uzlūkoja Kurzemi un Livoniju kā reģionālas vienības, tad L.Adamovičs bija pirmais, kas pievērsa uzmanību tieši latviešu baznīcas vēsturei. Tas nozīmēja, ka latvieši, kuri līdz tam bija pakļauti dažādu valstu varai, tagad beidzot paši kā tauta kļuva par vēsturiskās izpētes priekšmetu. L.Adamovičs lika uzsvaru uz Latvijas baznīcas vēstures nacionālu interpretāciju.
Profesora Adamoviča teoloģiju bija ietekmējis neoprotestantisms. Piemēram, Harnaka ietekmi var redzēt viņa attieksmē pret Latvijas baznīcas Satversmes preambulu, kas tika pieņemta 1928. gadā. L.Adamovičs neatbalstīja bīskapa Kārļa Irbes nostāju, kas attiecīgajā paragrāfā uzsvēra luterisko ticības apliecību nozīmi. Lai gan Irbes pozīcija izrādījās noteicošā, profesori – Adamovičs, Maldonis u. c. – kā mazākums atbalstīja vienkāršu definīciju, ka LELB pamato savu mācību “Jēzū Kristū un Viņa Evaņģēlijā”.
Profesors Adamovičs piederēja pie prof. Kārļa Kundziņa (1883.–1967.) un prof. Voldemāra Maldoņa (1870.–1941.) paaudzes, taču viņš nebija tik liberāls. Tomēr viņu nevar pieskaitīt arī pie konservatīvajiem (jeb bibliski konfesionālajiem) teoloģijas pārstāvjiem, jo iepretim ortodoksā luterisma dogmatismam viņš uzsvēra hernhūtiešu garīgā mantojuma nozīmīgo ietekmi uz Latvijas baznīcu.
L.Adamovičs atbalstīja mācītāju akadēmisko izglītību liberāli noskaņotajā
Teoloģijas fakultātē iepretim bīskapam Irbem, kura ortodoksāli piētiskā nostāja attiecībā uz garīdznieku izglītību noveda pie LELB Teoloģijas institūta izveidošanas 1923. gadā.
Avots: Roberts Feldmanis, Latvijas baznīcas vēsture, Luterisma mantojuma fonds, Rīga, 2011
Dundagas vēsture 