Grāmatā “Latviešu tautas teikas”, kas izdota 1988. gadā apkopotas vēsturiskās teikas, tai skaitā arī par Dundagas pils Zaļo jumpravu.
Dundagas pils zaļā jumprava
Agrāk, vecos laikos, Dundagas pils kungiem nebijis brīv savu mantojumu atdot meitām. Ja nav bijis dēlu, tad pils ar visu citu īpašumu bijusi jāatdod kādam vīriešu kārtas piederīgam. Bet taisni kā par spīti lielu laiku Dundagas pils īpašniekiem nebijis neviena dēla, tikai meitas vien un meitas vien. Par to nu kungi bijuši ļoti noskumuši, ka viss mantojums nepaliek viņu bērniem, bet jāatdot citiem. Un tā vienam kungam atkal. Bijušas jau kādas trīs vai četras meitas, bet dēla neviena. Pats kungs bijis labi vecs. Brīžiem tas nevarējis no kreņķiem naktīs pat ne labi gulēt. Un tā nu vienu nakti tas atkal sadomājies, ka pašam drīz būšot jāmirst, bet mantinieka vēl nav. Kungs nevarējis vairāk istabā nosēdēt un gājis pils dārzā pastaigāties. Bijis jau pats pusnakts laiks. Staigājis, staigājis. Te uz, vienu reizi, kur radies, kur nerādies, — viens mazs rūķītis. Tas prasījis kungam, kādēļ šis bēdājoties un nakts laika neejot gulēt. Kungs izstāstījis rūķītim savas bēdas — pats esot jau vecs, bet mantinieka vēl neviena, būšot visa manta un pils atkal jāatdod kādam citam. Rūķītis pasmējies un teicis: „Tā ir maza bēda. Atļauj tikai mums, rūķīšiem, vienu nakti pils lielajā zālē kāzas noturēt un gādā par to, lai neviens neredzētu, ko mēs tur darām, tad tev būs dēls.” Kungs par to nu bijis ļoti priecīgs un apsolījies par to rūpēties, lai neviens neietu skatīties, ko šie tur dara. Drīz arī pienākuša tā nakts, kad rūķīši taisījuši kāzas. Kungs jau laikus noslēdzis visas malas un noteicis, ka šonakt lielas zāles tuvumā nevienam nekāda iešana nav. Visi zinājuši, ka kungs ir loti dusmīgs, ja kāds viņam neklausīs, tad slikti būs, tādēļ visi klausījuši kunga pavēli un negājis neviens skatīties, kas tur varētu notikt.
Bet turpat dārzniekam bijusi meita un staļļa puisim dēls. Tie abi katru nakti gājuši pa dārzu pastaigāties. Staigājuši, staigājuši un ieraudzījuši, ka kunga lielajā zāle tik gaišas ugunis, kādas vēl nekad nav tur redzētas. Puisis gan meitu gribējis atrunāt, bet šī neparko atlaisties un gribējuse redzēt, kas tur zālē notiek. Pakāpusēs pie loga un skatījusēes iekšā — kā tad, rūķīši dzēruši kāzas. Viss jau vēl būtu bijis labi, bet taisni tajā laikā, kad dārznieka meita paskatījuses pa logu, viens no rūķīšiem lēkādams pakritis. Par to nu dārznieka meitai uznākuši lieli smiekli, un tā iesmējusēs visā kaklā. Tūliņ viss palicis tumšs un rūķīši aizmukuši pa galvu pa kaklu. Tikai vecais rūķītis piegājis pie dārznieka meitas un teicis: „Ja tu šo nakti nevarēji nociesties neskatīdamās, tad tu staigāsi arī pēc nāves te katru nakti apkārt un neļausi citiem miera.” To teicis, arī vecais rūķītis pazudis. Drīz dārznieka meita pēc tam nomiruse. Un, kā rūķītis teicis, tā arī piepildījies: dārznieka meita katru nakti ložņājot visās malas. Mugurā tai esot vēl tās pašas zaļās drēbes, kādas viņa arvien nēsājuse, un tādēļ to visi sauc par Zaļo jumpravu.
Otrā naktī rūķītis atnācis pie paša kunga un teicis: „Tu savu solījumu neesi izpildījis, tādēļ tev dēla nebūs un arī taviem pēcnākamiem. Tavi pēcnākamie piedzīvos dēlu tikai tad, kad uz lielā vārtu akmens izaugs tāds bērzs, kurš derēs šūpolim par kārti.” No tā laika arī uz viena vārtu lielā akmens sācis augt mazs bērziņš. Tagad jau tas esot labi liels izaudzis, un, ja viņu neviens nav nolauzis, tad droši vien izaugs tik liels, ka derēs šūpuļa kārtij. Bet tikai nezinu, vai tas jau nav nolauzts, un, ja vēl ir, tad vai būs vairs kādam kungam lemts valdīt pār Dundagas pili.
237, 504. Anna Līdaka Ventspils Dundagā, 72 g. v.; pier. K. Tīģeris 1927.
Avots: Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Rīga, “Zinātne”, 1988.
Dundagas vēsture 