No Dundagas uz Ģibzdi

Piedāvājam fragmentu no 2006. gadā izdotās Sigurda Rusmaņa grāmatā “Neiepazītā Latvija”, kurā autors  aicina izmest loku Dundagas pagasta rietumu pusē.
Grāmata “Neiepazītā Latvija” tapusi gan autora izpētes braucienu rezultātā, gan arī apkopojot savākto kultūrvēsturisko ma­teriālu. Tā nozīmīga ar to, ka pievērš uzmanību parasti nepamanītiem faktiem, tautas celtniecības un citiem objektiem Grāmata dod lasītājam vērtējuma pieredzi un iespēju saskatīt ko ievērības cienīgu arī ikdienā tuvumā esošajā un pierastajā un tāpēc pienācīgi nenovērtētajā,  šāda izpratne veicinātu Latvijas kultūrvides saglabāšanu un sakopšanu.
Sigurds Rusmanis
Neiepazītā Latvija
No Dundagas uz Ģibzdi
Kad 1938. gadā Jānis Jaunsudrabiņš Dundagā viesojās trīs dienas, toreizējā sešklasīgā pamatskolā teiktā uzruna sākās šādi: „Uz Dundagu es braucu ar sevišķu pacilātību un satraukumu. Jo Dundaga ir liels un skanīgs vārds. Acis uzmetuši Latvijas kartei mēs uzreiz jau viņu ieraugām, visaugstāk saslējušos pret zie­meļiem visā Kurzemē. Nav visā Kurzemē arī otra tik plaša pa­gasta, un nevienā nav tik daudz dabas dažādību kā šeit. Jūra, me­ži, kalni, avoti, steidzīgas upes [..]” Taču šoreiz gribētos aicināt ne uz Dundagas pili, parku, baznīcu un citiem centra jaukumiem, bet gan izmest loku Dundagas pagasta rietumu pusē.
Dodoties ārā no Dundagas Talsu virzienā, pie tirdzniecības centram celtās ēkas (1982. arhit. J. Rauziņš) atskatīsimies pār labo plecu – uz kādreizējo šaursliežu dzelzceļa stacijas ēku, 30. gadu būvi. Stacijas apstādījumos aug gan kalnu kļava, gan parastais dižskābardis un pelēcīgā apse. Atis Freināts savā dar­bā „Grāmatnieki”2 raksta:
„Mazais bānītis” gabalu aiz stacijas tur katru vakaru vēl reiz pietur, lai kādā dziļā grāvī ieņemtu ūdeni” [..]
Tieši uz kādreizējo sliežu vietas atrodas Dundagas baptistu baznīcas (1995. arhit. A. Lācis) ieeja. Te uzreiz jāprecizē, ka togad notika pirmais dievkalpojums, bet pilnīgi ēku pabeidza vēlāk. Dievnams kopā ar mācītāja dzīvokli un svētdienas skolas telpām uzcelts ar Zviedrijas Fjugestas draudzes palīdzību, pie­daloties ari Kanādas un Anglijas ticīgajiem. Zviedru dāvāto jum­tu ārzemju meistari uzlika triju dienu laikā.
0,5 km tālāk nogriežamies pa Popes ceļu. Šo vietu kādreiz sauc par „Pufaikciemu”. Pa kreisi redzamajās Dzintaru mājās dzīvo Aina Pūliņa (1930), kura Eiropas meistarsacīkstēs senio­riem Budapeštā 1990. gadā uzvarēja augstlēkšanā un ieguva otro vietu tāllēkšanā. Ceļa pretējā pusē „Bišu māja”, tā celta ap 1925. gadu kā dravnieka dzīvojamā ēka, jo muižas laikos tuvu­mā atradusies barona bišu drava. Ēkas pirmajā stāvā no 1961. gada līdz jaunās ēkas iesvētīšanai atradās Dundagas bap­tistu draudzes dievnams.
Iepretī „Bišu mājai” pa kreisi taka ved Karātavu (Kartavu) kalnā. Te laba pastaigu vieta, kaut arī dzejnieks un Kubeles skolas pedagogs Fridrihs Mālberģis (1824-1907) dzejolī „Spoki Kāķu kalnā”3 piemin spokus, kas te spokojas līdz pirmajiem gaiļiem. Te esot nodurta kāda ļoti skaista mei­tene, pēc tam pakāries „junkuris”. Kalna plakumā atrodas “akmens galds” – teika4 stāsta, ka tas ir rūķīšu noburts latviešu virsaitis, kas noklausījies viņu sarunas. Cita teika5 min, kādai meitai ar bērnu par to pārgriezts vēders, izvilkts zarnas gals, piesiets pie koka, un pati meita dzīta kokam apkārt, līdz nomi­rusi. Tiktāl teikas, bet 1833. gadā kalnā izrakts galvaskauss, kas nodots Jelgavas muzejam. Tas bijis 18. gs. beigās sodītās Trīnes galvaskauss, kuras galva pēc nociršanas ar lielu dzelzs naglu caurdurta no priekšas uz aizmuguri tā, ka naglas gals bijis re­dzams pie lielā aizmugures cauruma. Muzejā šo galvaskausu apskatījis vācu zinātnieks Rūdolfs Virhovs (1821-1902) un at­zīmējis, ka šādi atradumi bijuši arī citur Baltijā un tie liecina par senu paradumu – pēc noziedznieka nāves viņa nocirstā galva tiek pienaglota baļķim un izlikta ļaužu iebiedēšanai. 19. gs. vi­dū kalnā bijuši lieli kartupeļu pagrabi.
Pa labi redzams Barona dīķis, to savulaik licis izrakt Dun­dagas barons. Arī tam sava teika par mazu baltu nosalušu kaziņu, kas runājusi cilvēka balsī un tad – „dīķī iekšā”6.
Tā­lāk no ceļa, aiz Galotnēm, Dīķsargi, kuru nosaukumam kād­reiz bijusi atbilstoša nozīme, jo Pācē, barona dīķa sarga ģimenē, dzimuši 1905. gada revolucionāri Kārlis Bālmanis (1862-1907) un Kristjānis Bālmanis (1887-1942).
Aiz meža, īsi pirms Sabdagu autobusa pieturas, pa kreisi varam iegriezties 150 m attālajos Sabdagu kapos, vienā no 17 pagasta kapsētām, kuru ietver akmens krāvuma žogs. Ka­pi plaši, nesaspiesti. Te ir 1805. un 1886. gadā darināti ču­guna krusti, akmens krusts no 19. gs. beigām. Kapsētā ap­glabāts 1905. gada revolucionārs jumiķis Kārlis Einfelds (1869-1940) un Operetes teātra klarnetists Valters Liepkalns (1896-1980).
Aiz Kradiņmeža ir Medzeru autobusu pietura. Medzeru mājās dzimusi sava laika Talsu kultūras darbinieka, skolotāja, senvēstures pētnieka, ceļvežu autora Tica (Teodora) Dzintarkalna (1874-1937) māte Bille Ceiģere (1847-?). Kas vē­las, var pameklēt mežā pa kreisi, puskilometru no ceļa, divus par metru augstākus dižakmeņus, kuru tilpums 10 un 14 m³ . Tie atrodas apmēram 200 m viens no otra, ļoti graudaini granīti. Bet vai zināt, kā cēlušies Dundagas apkārtnes akme­ņi? Kā stāsta teika7, vīri saveduši akmeņus un sākuši būvēt baznīcu, bet nepamanījuši, ka būvē virs Velna alas. Velns naktī pārnācis mājās, ieraudzījis uz savas alas iesākto būvi, nogāzis to zemē. Strādnieki otrā dienā domājuši, ka mūris sabrucis pats no sevis, un sākuši būvēt no jauna. Pēc trešās reizes Velns visus akmeņus izsvaidījis pa plašu apkārtni, viens pat trāpījis Lestenes baznīcas tornim.
Bet pa Dundagas mežiem klejojusi arī Skaidrīte Kaldupe. Dzejolī „Aicinājums” 8 viņa aicina: Nevediet šoreiz mums grozus Ar vīnogu ķekariem ziliem, Cienastā brūklenes sniegsim, Kas smaržo pēc Dundagas siliem, /../
Alas Liepniekvalka atseguma_2001Turpinām iet pa Ģibzdes (Popes) ceļu. Kad tas pagrie­žas pa labi, tūlīt pa kreisi dodamies mežā pa stigu, starp 112. un 111. kvartāliem, kuras vienā pusē izcirtums. Stiga bei­dzas ar … Liepniekvalka smilšakmens atsegumiem. Te mazā valka malā ir apmēram 20 m garš, līdz 5 m augsts atse­gums ar vairākām alu mutēm. Guntis Eniņš ar palīgiem 1988. gada rudenī tās papētīja, patīrīja – un Latvijai tika garākā dabīgi izveidojusies ala, visu tās eju kopgarums sasniedz 60 met­rus. Šo dabas veidojumu sauc arī par Peldangas labirintu, taču šim mazajam valkani zināmi vairāki vārdi – Liepniekvalks (aiz stigas 300 m tālāk ir Liepnieku autobusu pietura), Gleitnervalks, Zus­treņu valks un Iridas valks. Pie šīm alām tika uzņemtas epizodes Gunāra Pieša mākslas filmai „Maija un Paija”.
No Liepnieku autobusu pieturas 1,3 km tālāk Ģibzdes vir­zienā ir pagrieziens uz Priedaines mežniecības Lauksargu apgaitu. 14. gs. un agrāk lauksargi bija ordeņa algoti vietējie iedzīvotāji, to skaitā arī māju saimnieki, kam bija jāziņo par iebrukumiem, dažkārt arī profesionāli karavīri. Šāds mājvārds sastopams daudzos Latvijas pagastos. Lauksargu apgaitā, 154. kvartālā, reģistrēti senkapi.
Ja 100 m pirms Lauksargu pagrieziena pa stigu dodamies mežā pa kreisi, dzejnieka Jāņa Grota vārdiem dzejolī „Vasara Dundangas mežos” runājot9 : Pa Dundagas lielajiem mežiem, Prom no draugiem un svešiem, Tikai zem saules un padebešiem /../
Pēc diviem meža kvartāliem sākas samērā purvains apvidus, aiz tā nokļūstam pie meža ceļa. Paejot pa kreisi, pēc 200 m pamanīsim nelielu uzkalnu Jēkabkalnu, uz kura daudz lauk­akmeņu. Šeit bijusi sena darvas cepļa vieta, pēc nostāstiem, no hercoga Jēkaba laikiem. Rendas mežos Kuldīgas rajonā vēl arvien atrodas no 19. gs. līdz 1927. gadam būvēto dar­vas cepļu paliekas. Jau 17. gs. hercogs Jēkabs noteicis, ka katrā domēnu iecirknī, kur lielāki meži, jābūt vismaz vienam zemniekam – darvas tecinātājam un ogļdeģim, kam gadā jā­nodod 5000 litru darvas.
Dziļāk mežā Vādzeres Anaži, kur dzimis ilggadējais Dun­dagas pagasta tiesas darbvedis Fricis Īvnieks (1887-1954, Talsos), kurš atstājis rokrakstā izsmeļošu pagasta aprakstu.
Tālāk aiz Lauksargu pagrieziena Sumbru autobusu pie­tura. Blakus bijis Sumbru ciems (Sumbere), kura iemītnie­kus 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Tur, bijušās Stiebru mājās, dzimis rakstnieks un žurnālists Eduards Belars-Vaiņags (1911-1941). Dažos izdevumos viņa dzimšanas vieta kļū­daini tiek minēti Vilkrāģi, kur ģimene pārcēlās vēlāk.
1,8 km tālāk Ģibzde, kur pa labi no ceļa bijušās pusmui­žas (par pusmuižu sauc saimniecisko centru bez kungu mi­tekļa) ēka, tūlīt aiz tās Mazlejas (1921-1922), kur dzimis teoloģijas doktors, profesors, ev. lut. baznīcas arhibīskaps (1932-1944) Teodors Grīnbergs (1870-1962, Eslingenā, Vācijā). Turpat blakus Peldangas upīte, 0,6 km tālāk ceļš sazarojas. Pa labi caur Puzi var nokļūt Popē, pa ceļam nākas šķērsot Raķupi, kuras aizaugušajos līčos pāri par 100 dižozolu. Pa kreisi, gar bijušo Ģibzdes skolas ēku (1881), kur mācījies T. Grīnbergs un viņa brālis gleznotājs Jānis Grīn­bergs (1877-1968), aiziet Valdemārpils ceļš.
Atgriežoties pie Liepnieku autobusu pieturas, griežamies pa kreisi, tuvumā ceļa malā redzams vecs ceļa stabs ar uzrak­stu 15/18. 200 m tālāk pa kreisi nogriežas ceļš uz 2,3 km attālajām Mālēju mājām (1929), kur dzimis dzejnieks Ar­nolds Auziņš (1931). Kautrīgākie dzejas cienītāji gan jābrī­dina, ka pirmās mājas, ko ieraudzīsiet, būs Jaunmālejas. Dzim­šanas vieta ir istaba, kuras logs iznāk pa labi no durvīm. A. Auziņš uzrakstījis dzejoli „Dundagai”, kuram mūziku komponējis Romualds Kalsons (2000. gadā arī Atis Freibergs). Šī dziesma kopš 1974. gada tiek dziedāta katrā sko­las izlaiduma vakarā. 1965. gadā sacerēts arī dzejolis „Ģibzdei”. Uz ZA no mājām dižozols 6,0 m apkārtmērā.
Bet ceļš tālāk aizved Labdzeres ciemā, kur no sešām mā­jām saglabājušās četras. J. Jaunsudrabiņš skaidro arī Labdzeres nosaukumu10 : „Kā daudzos pagastos, tā arī šeit ir bijuši novadi, kuros krietni dzerts… Saustere patiesībā nav nekas cits kā Sausdzere, jo tur dzerts līdz galīgam sausumam. Līdzīgi vēl ciemu nosaukumi: Labdzere, Vādzere, Ildzere – kur dzerts labi, vāji vai ilgi. Vismaz tāds vietvārdu skaidrojums te pastāv”.
Jaunsudrabiņš citē arī Sausteres dziesmu, jo, „Dinsberģa un Mālberģa ietekmēti, ar dzejošanu nodarbojušies zināmi un nezināmi dundadznieki”. Šajā dziesmā iepīti māju vārdi rajonā, kas atrodas pie Talsu ceļa Kubeles skolas pagrieziena tuvumā, tā dziedama „jautros brīžos pēc kādas garīgas dziesmas meldiņa”. Līdzīga dziesma zināma arī Labdzerē11 :
Mesters brauc pa Puniņ dārz, Auniņš ķer pie kažok bārd, Laustiķs brauc ar baltiem zirgiem Tēv tēv redelēm, Cēgam ir tāds saimniec Kas no rītiem nerunā. Brumfelds ved sav meitiņ Dundags krogā lecināt.
Šeit minēti māju vārdi, tikai Brumfelds ir uzvārds. Pa kreisi no ceļa redzami Dižcēģi, aiz tiem pļavas malā apmēram 800 m attālumā dravas priede ar dori. Pa labi – dziesmā minētie Mesteri, Mazcēģi. Cēģu mājas kādreiz 110 barona rentējis E. Belara-Vaiņaga vectēvs, bet ieskaitīts dumpiniekos un no mā­jām padzīts.
500 m tālāk sākas mežs. Pa labi piemiņas akmens latviešu leģionāram, ko 1944. gadā nošāvuši vācieši. Dokumenti nav bijuši, bet uz somas rakstīts – Ozols no Tukuma. Stāsta, ka mežā te bijis bunkurs, kur dzīvojuši divi karavīri, arī otrs – A. Kalkans nošauts, bet līķis aizvests. Citā bunkurā dzīvojis ebreju pāris (Dundagā trīs koncentrācijas nometnēs bija izvietoti ap 5000 ebreju). Tālāk, dzejnieka Ērika Lejieša vārdiem dzejolī „Dzim­tenes ceļos” runājot12: Sveic mani Dundagas meži, Pamalē blāvojot zili Ventiņu sveicienu atnes Sniegotie Kurzemes sili.
4,0 km tālāk krustojums ar Vigu-Pāces ceļu. Pa kreisi var nokļūt Kārklos (2,8 km), kur mežsarga ģimenē dzimis žurnālists Fricis Kārkluvalks (1867-1903, Rīgā), kas alma­nahā „Sēta, Daba, Pasaule” rakstījis par lībiešiem, publicē­jis daudz vērtīgu apcerējumu, parakstījies ar vairākiem psei­donīmiem, starp tiem arī Dundadznieks. Pie Kārklu mājām aug dravas priede 3,0 m apkārtmērā, tai vairāk māzeri.
Pēc 1,9 km esam Pācē, kura senrakstos pirmoreiz minēta 1290. gadā. Pa labi redzams 43,2 ha lielais Baložezers, pa krei­si – Pāces dzirnavu ezers (11 ha) uz Pāces upes. Tā malā kulta vieta – Pāces Elku kalns, salā – pilskalns. Ūdensdzirnavu celšanas gads nav zināms, bet tās minētas 1892. gadā kā muižas īpašums. 1925. gadā tās nodega, bet tika atjaunotas un moder­nizētas. Darbojās vēl pēc kara. Tagad būvē mazo HES.
Pācē muižas vagara ģimenē dzimis farmaceits un ievēro­jamais šahists Teodors Briedis (1872-1970, Vācijā). Pie brā­ļa, Baložos (nodeguši ap 1975. gadu) dzīvojis ievērojamais ieroču izgudrotājs kapteinis Aleksandrs Brensons (1890- 1979), apglabāts Dzirtnieku kapos Užavas apkārtnē. Viņš 1925. gadā konstruējis jaudīgu patšauteni (400-600 šāvieni minūtē).
Interesantu nostāstu par bijušo Pāces krogu pierakstījis F. Īvnieks: 18. gs. sākumā Dundagas muižas barons Ostens-Zakens savai piegulētājai „Skaistajai Martai” nodevis mūža lietošanā Pāces krogu. Viņas un barona dēls Konrāds Brandts dzīvojis Tobago salā, vēlāk Amsterdamā, pēc nāves, 1753. gadā, atstājis testamentu, kurā mantu un 3 miljonus guldeņu novēlējis saviem Kurzemes radiem. Ziņas par šo mantojumu sasniegušas Kurzemi tikai pirms 1. pasaules kara, kad mantojums jau attiecies uz 300 cilvēkiem un sasniedzis 16 miljonus krievu zelta rubļu.
100 m aiz tilta pa labi nogriežas ceļš uz Pāces kapiem, kur redzami 19. gs. beigu čuguna krusti; kapsētu aptver ak­mens krāvuma žogs.
300 m aiz pagrieziena uz kapiem, iepretī Spīdolām, pa kreisi redzams Spīdolu ozols 5,5 m apkārtmērā. 1,7 km tālāk, pa labi no ceļa pie Kaņķumu mājām 1936. gadā atrasts depozīts ar 40 sudraba dirhemiem, kas datējami ar 862.-915. gadu, kalti senajā Arābijā. Dažas plānās sudraba monētas bija cirstas pušu, sadalot monētu divos vai vairāk gabalos.
Vēl 400 m tālāk no ceļa pa kreisi sākas taka uz „Ķeizara dambi”, kur pie dzelzs avota darbojies kūrorts, kas ap 1840. gadu minēts pat Krievijas kūrortu sarakstā. Bet jau 19. gs. vidū to izkonkurēja Baldone. Dambis uz avotu, ilgi nelietots, apaudzis priedēm.
Pēc 400 m pa kreisi nozarojas ceļš uz Anstrupes kapiem, kur apglabāts poļu muižnieks Aegidus Sokolovičs (1770-1863), kurš Kurzemē slēpās pēc 1831. gada poļu dumpja un strādāja par mājskolotāju. Par viņa novēlētiem līdzekļiem tika uzcelta latviešu zemkopības skola Vecsātos (Tukuma rajonā). Piemi­neklis uzlikts 1883. gadā. Te apglabāts arī Dundagas sešklasīgās pamatskolas pirmais skolotājs Andrejs Liepiņš (1858-1937), kurš skolā nostrādājis 50 gadus, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Pētera Plauža (1895- 1957) kapa vieta nav apzīmēta. Pieminekli (1988) Ķierpju ģi­menei darinājusi tēlniece Alvīne Veinbaha.
Netālu no Anstrupes kapsētas atrodas baronu kapi. Tur vai­rāki 19. gs. krusti, baltegļu un Eiropas lapegļu stādījumi.
1,7 km no pagrieziena uz kapiem taisni var nonākt atpakaļ pie baptistu baznīcas, bet, ja iet pa asfaltēto ceļu, tad centrā pie Dundagas autobusu pieturas.
Vēres
1 Laikrakstā „Padomju Karogs”, 1984, 26. maijā.
2 Freinats A. Grāmatnieki pa mājām, tirgiem un pilsētām. Rīga, 1939, 184.   lpp.
3 Dundagas muzeja fondi.
4 LFK 995, 116.
5 LFK 1960, 7820.
6 LFK 995, 122.
7 LFK 995, 161.
8 Kaldupe S. Zaļās gatves. Rīga, 1965.
9 Žurnālā „Atpūta”, 1938, 14. okt.
10 Laikrakstā „Jaunākās ziņas”, 1938, 25. jūn.
11 LFK 2049, 5.
12 Lejietis F. Mana bērnības iela. Rīga, 1959.

Avots: “Neiepazītā Latvija”, Sigurds Rusmanis, 2006 © SIA “Apgāds Mantojums”, 2006 Grāmatu noskanējis un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis, pieejama http://www.libros.am Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s