Dinsbergs Ernests (24.01.1816.-30.04.1902.)
Latviešu skolotājs, dzejnieks un publicists, apmēram 100 dažāda satura grāmatu autors, sastādītājs un tulkotājs, aptverot visas rakstniecības un dažas zinātnes nozares (etnogrāfiju, vēsturi, ģeogrāfiju, poētiku).
Ernests Dinsbergs dzimis 1816. gada 24. janvārī Dundagas pagasta „Iernieku” mājās, kur viņa tēvs bija kalps, vēlāk mežsargs. Divus mēnešus iedams Dreimaņu muižas skolā, Ernests iemācījās lasīt un, pārrakstot aizlienēto Vecā Stendera „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”, pašmācības ceļā apguva arī rakstīšanas māku. No 1833. līdz 1837. gadam Dinsbergs strādāja pie Dundagas mācītāja par kučieri un sulaini un jau 1833. gadā publicēja savu pirmo dzejoli. 1838. gadā talantīgais jauneklis tika iecelts par saimnieku Dundagas Kubeles mežsarga mājās un 1840. gadā Dundagas muižas īpašnieks fon Ostenzakens viņu aizsūtīja uz skolotāja Andreja Bergmaņa vadīto Cīravas-Dzērves skolu apgūt skolotāja amatu.
Kubeles skolas atklāšana notika 1843. gadā un tajā bija divas klases, divas guļamistabas un skolotāja dzīvoklis. Strādādams par skolotāju, Dinsbergs izveidoja vienu no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemē un līdztekus rosīgi pievērsās rakstniecības un tulkošanas darbam. Tajā laikā kļuva populāru viņa vārsmojumi „Ziņģes un rīmes” (1856) un „Kabatas ziņģu grāmatiņa” (1862) un luga „Skaistākais degons” (1862).
No 1845. gada līdz 1847. gadam Dinsberga skolnieks bija Krišjānis Barons, viņā tuvs paziņa bija jaunlatviešu idejiskais vadonis Krišjānis Valdemārs. E. Dinsberga dzejolis „Prieka cerība” 1862. gadā ievadīja Valdemāra un Barona „Pēterburgas Avīžu” pirmo numuru un viņš kļuva par laikraksta līdzstrādnieku. Jaunlatviešu kustības iespaidā viņš nonāca pie pārliecības, ka Baltijas muižnieki latviešu tautai cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu par saviem kalpiem. Šajā laikā viņš latviešu valodā pārtulkoja pret verdzību vērsto Henrietas Bīčeres-Stovas romānu „Krusttēva Toma būda”. Pēc 1863. gada Dundagas zemnieku nemieriem un „Pēterburgas Avīžu” izdošanas pārtraukšanas Dinsbergs tika atbrīvots no skolotāja amata un 1864. gada 4. aprīlī izsūtīts uz Jaunjelgavu, kur astoņus mēnešus strādāja par skrīveri. „Kurzemes kalendārā 1864. gadam” viņš iespieda garu dzejojumu, kur ar asiem vārdiem atgādināja, ka latvieši ir „Nežēlīgas varmācības tvaikos Verdzināti lopiem līdzīgi”. Rīgā viņš ar draugu atbalstu ieguva Jāņa baznīcas skolas skolotāja vietu un šajā laikā pārstrādāja Mārča Reinberga poēmu „Rīga”, ko izdeva 1865. gadā. Viņš latviskojis arī slaveno Ziemassvētku dziesmu „Ak, eglīte”.
1878. gadam. Viņš izveidoja bibliogrāfisko „Rādītāju, kādas grāmatas ir iegādājamas skolas bibliotēkās”, kurā bija uzrādītas 372 grāmatas par svēto mācību, Tēvijas vēsturi, ģeogrāfiju, valodu un dzīvi, ievietoti arī stāsti un pasaules vēstures stāsti, etnogrāfija, dabas stāsti, miesas kopšana, saimniecība un laukkopība, dziesmas un dzejas, lasāmas grāmatas mājās un skolās. Dinsberģis „Rādītāju” nodeva Kurzemes skolu padomniekam Robertam Juliusam Betheram, kas tā izvērtēšanai izveidoja komisiju, pārveidojot saraksta nosaukumu, struktūru, bibliogrāfisko aprakstu, ietverot jaunus bibliogrāfiskos ierakstus, ko 1879. gadā iespieda Jelgavā ar nosaukumu „Skolas bibliotēka”.
Pēc atvaļināšanās no skolotāja darba Dinsbergs Kubeles skolas augšstāvā uzbūvēja mājīgu dzīvoklīti vecumdienām, kurā turpināja nodarboties ar rakstniecību un 1876. gadā izdeva apcerējumu „Etnogrāfija”, 1879. gadā Johana Volfganga Gētes satīriskās poēmas „Lapsa Kūmiņš” tulkojumu. Pēc tam viņš pievērsās vēsturiskiem un literatūras teorijas apcerējumiem un izdeva grāmatas „Vecie grieķi” (1887, 1888), „Vispārīgā vēsture četros sējumos” (1892—1902), 1890. gadā literatūras teorijas grāmatu „Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām”, 1893. un 1899. gadā Džona Miltona poēmas „Pazaudētā paradīze” tulkojumu divās daļās.
Pēc tam, kad viņa znots Kubeles skolas skolotājs Jānis Dreibergs 1899. gadā sastrīdējās ar muižas īpašnieku, sava mūža pēdējos gadus Ernests Dinsbergs atkal bija spiests pavadīt Rīgā, kur mira 1902. gada 30. aprīlī. Izvadīts no Rīgas Latviešu biedrības nama, apglabāts Dundagas Kužnieku kapsētā.
1972. gadā bijušajā Kubeles skolā netālu no autoceļa Talsi—Dundaga tika iekārtots muzejs.
Avots: https://lv.wikipedia.org
Dundagas vēsture 