Gulbju dīķis

Pie Dundagas pils savulaik atradies pils grāvis jeb Gulbju dīķis, kurā dzīvojuši arī gulbji.

Ruta Grothusa (dzimusi Ostenzakena; 1896. – 1978.) savas bērnības atmiņas Dundagā pierakstījusi ar domu, darīt tuvāku viņas vecāku namu un garu, kas tajā valdīja. Atsevišķas nodaļas tajās nav hronoloģiski aptvertas, bet kopumā tie bija 15 sakārtojumi, turklāt notikumi daudzkārt bija ar atkārtojumiem. Viņas meita Erdmute Vēbere, dzimusi fon Grotthussa jau 2000.gadā atmiņas caurskatīja un mēģināja tās sakārtot hronoloģiski.
Citas publicētās sadaļas: Leduspagarabs. Gadatirgus Dundagā. Medības Dundagā.
Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no Rutas Grothusas atmiņu apraksta “Dundagas pils stāsti un noslēpumi”.
Gulbju dīķis
Pats pilsgrāvis ir kļuvis par Gulbju dīķi. Paceļamais tilts – tikai pa to varēja nokļūt pilī, sen vairs neeksistē.

Kaut kad pilsgrāvis abās vietās, kur tas saduras ar dīķi, ir ticis aizbērts un pār tām ir ierīkoti ceļi. Gulbju dīķa dienvidu galā zem parka ceļa ir ierīkots meniķis, kas regulē ūdens pieplūdumu Gulbju dīķī. Bijušā pilsgrāvja ziemeļu galā manā bērnībā plats ceļš veda uz pils vārtiem un vēl tālāk pēc tam pāri pār vienu tiltu pār dīķi uz Jaunpili un pienotavu. (Jaunpille und Meierei).
Vectēva laikā dīķī bija bijuši gulbji. Viens gulbis reiz bija uzbrucis tantei Hedvigai un sekojis tai cauri visam parkam. Tante Hedviga visu laiku mēģinājusi rast  glābiņu aiz kāda koka, bet dusmīgais gulbis bija vajājis viņu no koka uz koku, līdz kaut kas nācis viņai palīgā.

Dundaga, skatoties no parka puses 1833.gadā.

Kad mēs bijām bērni, mums arī Dundagā bija gulbju pāris, bet tie tika turēti tikai pils grāvī, tā sauktajā Gulbju dīķī. Tam bija stāvi, ar bruģi noklāti krasti, pa kuriem viņi nevarēja uzkāpt augšā. Vienā pilsgrāvja stūrī bija iekārtots, lai gulbji varētu sauļoties. Citādi Gulbju dīķī  ūdens bija bagātīgi. Ziemā gulbji tika novietoti vienā aizgaldā zirgu stallī.
Mūsu prombūtnes laikā Braunšveigā, 1905.gadā, gulbji bija pazuduši. Tie droši vien bija jau arī ļoti veci.
Mēs, bērni, labprāt spēlējāmies pie Gulbju dīķa. Mēs barojām gulbjus ar maizi. Kādu dienu Hildegarde un Ulrihs bija kaut kur sadabūjuši kādu kasti. Šajā kastē viņi gribēja braukt pastaigā pa Gulbju dīķi. Bet kaste nebija ūdensizturīga.
Mēs ar Klāru tikām aizsūtītas atnest pakulas, lai aizštopētu kastes šķirbas. Mēs noskaidrojām, ka tās kaut kādas bija Bruņinieku zālē. Atkal un atkal mums bija jāskrien, jo tas, ko mēs no pakulām atnesām šurp, ne tuvu nebija pietiekoši. Tas bija iekritis acīs un mums tika jautāts, ko mēs ar to gribam (darīt). Ulrihs un Hildegarde bija atkal ratu smēri vai kaut ko līdzīgu sarūpējuši, jo ar pakulām vien nepietika, lai varētu kasti aizdrīvēt.
Beidzot bija tik tālu, ka kaste varēja tikt nolaista ūdenī. Hildegarde kā pirmā brauca pastaigā pa Gulbju dīķi. Ar kādu stangu (nūju) viņa airējās, bet šajā gadījumā būtu pareizāk teikt – stūmās (dūrās). Turklāt viņai ar liekšķeri nenogurstoši vajadzēja smelt ūdeni ārā no kastes.
Mēs, pārējie, krastā protestējām: “Hildegard, tagad ir mana kārta!” Te pēkšņi atvērās papa logs un papa sauca mūs iekšā.
Beidins bija sadzirdējis mūsu, bērnu, balsis, mūs novērojis un aizgājis pie papa. Viņš bija tikai lūdzis , ka papam vajadzētu paskatīties ārā pa logu. Ar to skaistā spēle bija beigusies. Kamēr mēs bijām augšā pie papa, Beidins bija visu nokopis pie Gulbju dīķa, vai arī to bija izdarījis staļļa kalps.

Avots: Rutas Grothusas atmiņu apraksts “Dundagas pils stāsti un noslēpumi”, (Indras Čeksteres tulkojums), nepublicēts.

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s