Ernesta Dinsberģa dzejoļi

Piedāvājam iepazīties ar trim Ernesta Dinsberģa dzejoļiem – “Par dundznisk. Sainik dziesam us rudiņ.”, “Puiškalna dziesma” un “Kolkas bāka”.

Līgotņu Jēkabs savā grāmatā “Ernests Dīnsberģis. Dzīves apraksts un rakstu izlase.” raksta, ka Ernests Dinsberģis ir astoņpadsmitā gadusimteņa ardievas un sveicinājums deviņpadsmitam. Latvietības spēks, kas lauž astoņpadsmitā gadusimteņa biezo čaulu, lai gavilētu pretim deviņpadsmitā gadusimteņa nacionālās atmodas rīta saulei.
Liekas, tādu darba un izturības milzi latvju tautai, kāds ir Ernests Dinsberģis, varēja dot tikai Dundagas novads: ar savu latento dabas spēku, plašumu, pirmatnējās zemes zaļoksnīgumu. Pasaku milzi, kam pasaulē, lūk, tepat darba pietrūks, – kas gāž mežus un apar viens pats vai visus ķēniņa laukus, to atgādina Ernests Dinsberģis, protams, ne tikdaudz ar sava darba kvalitāti, kā kvantitāti.
Par dundznisk.
Sainik dziesam us rudiņ.
Nu nāk tas bagāts rudens klāte,
Kur Diev’ sveiteb’ būs jāsajem
No loukiem, dārzem, kur kas sēts bi
Tie liel’kes pūl’s ar rāciņiem.
To nevar brēkt, ka sov’ties audz’s nav;
Gan rudž’, gan miež’, auz’s, zieriņ’e.
Le Dievs tik vis’s līdz godam sakopt,
Tad iztikt’ diezgan šī gadē.
Bet tas tie bēd’s: ta liel’ke dal’, i
Par rent’, par gāl’snoud’ jānodod,
Un puišiem, meitām jādod lon’s e.
Māj’s vaidzeb’s vis’s e, vo tu prot?
Kad vis’ to atrēķan’ it skaider,
Tad atliek knap’ tik doudz, ka var
To gad’ courvilktes, pašam sainkam
Nav lon’ nekad’ nu ko le dar’!
No rīt tov’ vaig būt pirmam kājēs,
Pi darb būt pirmiem, peidem klāt,
Tev jānoskrejes it kā trakam,
Un u tu kad drīkst brīdant, rāt?
Nu vēl kād’s gad’s ir jāapskates.
Bet ja us priekš’ vēl smagāk ies,
Tad sainik grož’s būs jālaiž vaļē.
Kā būs, tā būs! le gāde Dievs’!
Puiškalna dziesma
(Saīsināta)
Draugi un biedri, kas kopā teitan
Priecīgas dziesmas lai dziedam šeitan,
Rokas lai rokam preti še sniedzam,
Sirdis pie sirdem sirsnīgi spiežam.
Brāļi ar brāļiem lai vienojas
Puiškalnā koši priecājas.
Un tad lai atskan mīlīgas dzejas
Šeitan, kur apkārt dabīgas meijas.
Tad lai tas šaujas kā saules stari,
Tur lai tās sajūt sentēvu gari.
Un viņu ēnas lai nolaižas,
Ar mūsu dziesmām lai priecājas.
Puiškalnu saucam šo kalnu galu,
Šo stāvu klinti, šo dziļu alu.
Kas to var zināt, priekš tūkstoš gadiem,
Kādi tie biedri ar draugiem, radiem
Dzīroj’ši šeitan, kā priecajšies,
Puiši ar meitām kā bučoj’šies.
Kolkas bāka
(Saīsināts)
Ak Kolka, Kolka, Domesness!
Tu rags, ko jau no tālienes
Redz jūras braucēji!
Un viņiem uziet šaušalas,
Tāpēc ka kuģi strandējas
Uz tavu sēklieni.
Cik kuģu nav te strandēj’šies,
Cik kuģinieku cīnij’šies
Ar nāvi, slīkdami?
Cik mantas te nav grimušas,
Cik dārgumi te negul, kas
Miljoniem vērti bij!
Mēs pašā jēkabdieniņā,
Ar Teodor’ Roland’ biedrībā.
Pa viļņiem šūpošiem
Uz jūras bāku aizbraucām,
Visapkārt to apskatījām,
Ar visiem stiprumiem.
Apraksts par “Puiša kalna” pilskalnu, kas publicēts Ernesta Brastiņa grāmatā Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme (1923.).
Kinožurnāls “Latvijas skaņu hronika” Nr. 396 (1937.) veltīts Kolkasraga bākai. Tajā redzama bāka vasarā, rudenī un ziemā, Kolkas jūrmala un bākas apkalpe.

Avots: Līgotņu Jēkabs. Ernests Dīnsberģis. Dzīves apraksts un rakstu izlase. Latvijas kultūras veicināšanas biedrības izdevums, Rīgā, 1928.

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s