Gadatirgus Dundagā

Rudenī Dundagā bija lielais gadatirgus uz lauka starp dīķi un ozolu mežu. Lauku iedzīvotāji tad plūda turp no tuvienes un tālienes. Tika izdarīti iepirkumi un īstenoti darījumi.

Ruta Grothusa (dzimusi Ostenzakena; 1896. – 1978.) savas bērnības atmiņas Dundagā pierakstījusi ar domu, darīt tuvāku viņas vecāku namu un garu, kas tajā valdīja. Atsevišķas nodaļas tajās nav hronoloģiski aptvertas, bet kopumā tie bija 15 sakārtojumi, turklāt notikumi daudzkārt bija ar atkārtojumiem. Viņas meita Erdmute Vēbere, dzimusi fon Grotthussa jau 2000.gadā atmiņas caurskatīja un mēģināja tās sakārtot hronoloģiski.
Citas publicētās sadaļas: Leduspagarabs.
Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no Rutas Grothusas atmiņu apraksta “Dundagas pils stāsti un noslēpumi”.
Gadatirgus Dundagā
Rudenī Dundagā bija lielais gadatirgus uz lauka starp dīķi un ozolu mežu. Bildē, ko vecais Verts no pils, no baznīcas torņa uzzīmējis, ir šis lauks labi redzams. Papa ar mums kopā gāja uz gadatirgu. Lielās māsas un Ulrihs saņēma priekš gadatirgus katrs 1 rubli. Klāra un es – katra 50 kapeikas.
Mūsu ceļš veda mūs garām govju stallim pār pagalmu un Zirgu tiltu pa ceļu prom uz mežu. Būdas bija tur uz lauka uzslietas pavisam tuvu mežam. Klārai un man gadatirgus bija liels notikums. 50 kapeikas, ko mēs saņēmām, priekš mums nozīmēja veselu īpašumu un mēs gudrojām , kā, to pārliekot, labi ieguldīt. Kādas tik jaukas lietas nebija tirgū. Te bija brīnumjaukas podnieku preces. Tās mēs, bērni, nepirkām, mēs tikai tās apskatījām. Zemnieces tās pirka.
Astru – un lūku sieti visos lielumos un vispār viss, kas toreiz vienai lauku mājsaimniecībai bija nepieciešams, tika piedāvāts. No teļa un sivēna līdz mazākajām koka karotēm. No galvas lakatiņa līdz pastalām (no ovāla ādas gabala pagatavotas kurpes). Priekšā ir izgriezts trijstūris un abas puses ar šuvi savienotas, tā , ka izveidojas kājas purngals. Aizmugurē arī ir iegriezts ķīlis un ar šuves palīdzību izveidots papēdis. Visapkārt malai ir izdarīti tikai mazi iegriezumi  – apmēram puscentimetra attālumā no malas. Caur šiem iegriezumiem velk auklu, kas visai lietai piedod kājas (pēdas) formu. Bija dabūjams viss.
Dabiski, bija arī lāču dīdītājs (vadātājs) te, kas par dažām kapeikām lika lācim dancot. Un tad te bija krievi ar skaistajiem lakotajiem darbiem un rotaļlietām. Te bija kalējs un lācis, kas pārmaiņus sita pa laktu, taču, cik skaisti tie bija izgriezti! Lakotās kārbiņas bija visos brūnumos – līdz gandrīz melniem, un ar dzelteniem ēnojumiem nokrāsotas, un dekorētas ar brīnišķīgiem ornamentiem. Te bija sīciņas lelles, kas stāvēja uz 4 zirgu astru kājām.Mēs tās likām uz flīģeļa virsmas un, spēlējot klavieres, tās tad dancoja.
Te bija mazi, no māla pagatavoti gaiļi ar īstām spalvām , kuri ar drātiņām, kustinot tās, viens ar otru cīnījās.
Te bija vistiņas, kas knābāja no trauciņa, ja lodīti, kas atradās zem apaļā dēlīša, iegrieza kustībā.
Cik ļoti skaisti visas šīs spēļlietiņas bija izstrādātas.
Klārai un man vienmēr bija grūti izvēlēties. Tā no viena gadatirgus bija ieradusies viena māla svilpe zilas dzeguzes formā.Tā pēc tam spēlēja lielu lomu mūsu dzimšanas dienās. Mēs to dāvinājām (viens otram) dzimšanas dienās un Ziemassvētkos. Beidzot mēs vairs nezinājām , kam tā pieder, jo tā tik daudzas reizes bija mainījusi īpašnieci, tad mēs par to varējām cankāties. Tad mēs beidzot vienojāmies, ka pūtīsim to pārmaiņus.
Arī tā ir gājusi pazušanā pils ugunsgrēkā 1905.gadā.
Liels pievilkšanas spēks bija arī būdām ar našķiem. Klāra un es bijām pilnīgi vienisprātis, ka mums no savas bagātības kaut kas jāaiznes līdz meitai , kas saved kārtībā istabas un Annai (Toni sekotājai). Mēs tad kopīgi nopirkām ļoti skaistu piparkūku sirdi, uz kuras ar baltu, rozā un zilu cukuru bija uzšpricētas brīnumskaistas rozes un neaizmirstulītes, un netrūka arī latviešu parunas. Bet to es vairs nevaru atcerēties. Sirdi tad saņēma Anna, ar lūgumu mūs pie frizēšanas tik ļoti neraut aiz matiem.
Bet meitene, kas uzkopa mūsu istabu, saņēma ņipru piparkūku jātnieku, huzāru.
Cik laimīgas mēs tad vakarā bijām mājupceļā, kad mēs savus dārgumus apskatījām un salīdzinājām.
Dundaga, Popē un Ugālē šādi svētki bija cieti noteiktos termiņos. Lauku iedzīvotāji tad plūda turp no tuvienes un tālienes. Tika izdarīti iepirkumi un īstenoti darījumi. Ir jāapdomā, cik tālu atradās tuvākā pilsēta un cik reti bija veikali, kas bieži atradās 20 km tālu. Gadatirgus iedzīvotājiem bija ne tikai iepirkšanās centrs, bet arī tikšanās punkts  ar radiniekiem un paziņām.

Avots: Rutas Grothusas atmiņu apraksts “Dundagas pils stāsti un noslēpumi”, (Indras Čeksteres tulkojums), nepublicēts.

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

2 responses to “Gadatirgus Dundagā

  1. Atpakaļ ziņojums: Medības Dundagā (1914.) | Dundagas vēsture·

  2. Atpakaļ ziņojums: Gulbju dīķis | Dundagas vēsture·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s