Dundagas Arvīds

Dundagas mežu ieslēgtajās Būdeņu mājās 1925. gada 19. martā piedzima Arvīds Blūmentāls, zināms arī kā krokodilu mednieks.

Piedāvājam sadaļu no grāmatas “Latvietis krokodiļu mednieks Austrālijā”, kurā aprakstīts Arvīda Latvijā un Eiropā pavadītais dzīves laiks. Grāmatu sakārtojis Ernests Jurka un tā izdota 1957. gadā Austrālijā.
Dundagas Arvīds
Dzīvē atsevišķi cilvēki paspīd kā meteori pie sadzīves debesīm. Daži paspīd uz ilgāku—daži uz īsāku laiku. Dažu spožos skrējienus mēs pamanām, daži nodziest nepamanīti. Ir patiesi slavas un nopelnu bagāti mūži mākslas un zinātnes laukā, ir arī lēti uzmirdzējumi sporta laukā, par dažu cen­timetru vai sekunžu uzlabojumiem. Dundadznieks Arvīds Blūmentals nepieder ne vienai ne otrai slavas ieguvēju grupai. Viņš ir briesmu un dzīves nicinātājs. Svešā zemē un apstākļos viņš atteicās no visa, ko dod civilizētā dzīve, lai pats pieredzētu un piedzīvotu neviltota dabas cilvēka ieguvumus, brīvību un dabas valdnieka lomu. Un tāpēc viņa mūžs būs daudz bagātāks par to cilvēku dzīvi, kas visu to, ko viņš pats piedzīvojis, būs redzējuši tikai uz ekrāna vai lasījuši citu piedzīvojumu aprakstus. Kaut viss tas, ko Arvīds pārdzīvojis, kara laukā un mežonīgajos džungļos, ir bijis saistīts ar briesmām, viņu Laima ir sargājusi.—Tagad tālu no latviešu sabiedrības, Austrālijas iedzimto un dabas cilvēku vidū, tam bieži kaut kas pietrūkst: jau vairākus gadus viņš pats nav runājis un nav arī dzirdējis latviešu valodu. Vienīgo grāmatiņu „Kara zābakos” tas brīvākos laikos izdziedot no vāka līdz vākam. Iedzimto bērni gan tam dziedot priekšā iemācīto „Aijā žūžū lāču bērni”, jo par iemācīšanos un jauku dziedāšanu Arvīds izsniedzot „Džoni kūku” — pelnos ceptu plāceni.—

Klusajās, Dundagas mežu ieslēgtajās Būdeņu mājās 1925. gada 19. martā, piedzimis Arvīds Blūmentals. Viņš vecākiem bijis vidējais dēls, brālis Kārlis bijis divus gadus vecāks un Edgars divus gadus jaunāks. Vecāko brāli, kam bijis stingrs saimnieka vēriens, vecāki nolēmuši audzināt saimnieka garā, bet abus jaunākos sūtīt skolā, lai iztaisītu „lietas kokus”. Vācu okupācijas laikā Arvīds apmeklējis Valsts Talsu vidusskolu, kur no 2. klases tas 1942. gada februārī iestājies 25. Abavas brīvprātīgo bataljonā. Skolas atstāšana notikusi diezgan dramatiski. Kādā zīmēšanas stundā tas lūdzis skolotājam atļauju atstāt skolu. Kad skolotājs apvaicājies par iemesliem, tas atbildējis ka iešot karot. Arvīdam vēl bijuši trīs draugi, karot gribētāju, un skolotājs nav cēlis iebildumus. Pierakstīties bataljonā Arvīds kā jaunākais gājis pirmais, aiz aprēķina, ja viņu nepieņemsi tad arī viņa trīs draugi neiestāsies. Arvīda jaunums gan nekādus šķēršļus nesagādāja, bet nelaime bijusi tikai, ka viņš vēl bijis mātes pasē ierakstīts. Beigās pieņēmēji izlīdzējušies ar skolnieka apliecību. Senais notikums Arvīdam palicis atmiņā: „Biju neizsakāmi lepns, ka esmu pielīdzināts vīru kārtai un drīkstu ar tiem reizē iet karot. Bija salta ziemas diena. Soļojām cauri pilsētai un sniegs sniga lielām baltām pārslām, nosēsdamies uz ļaužu siltajiem apģērbiem Es biju vairāku simtu vidū, kuri bija mierā sevi ziedot lai ļautu citiem dzīvot”. Jaunos karotājus izvadīt bija ieradusies gandrīz visa pilsēta, katram, ja ne rads, tad vismaz labs draugs vēdināja ar kabatas drānu. Pavadītājos bijuši ar skolnieki ar skolotājiem, kuriem itkā aizmirsies, ka izvadāmie kādreiz bija grūti savaldāmi. Pavadītājos bijis ar brālis Edgars, kam tas lūdzis nekā neteikt vecākiem, jo pats rakstīšot, kad būšot iekāpis kara zābakos. Arvīdi tagad atzīstās: „Zināju, ka mans solis māmiņai sirdi iedragās, bet tad izdarīto attaisnodams iedomājos, ka tiem vīriem, kuri cīnās Volchovā un citur, katram ir mīļotā māte. Arī tiem, kuri pienākumu pildot pret dzimteni, pievienojušies veļu pulkiem, — un man kļuva vieglāka sirds. Cerēju, ka māte mani sapratīs”.

Arvīds jau vairākas reizes bija nāvi skatījis vaigā un 1942. g. rudenī tam vienam no pirmajiem piešķir atvaļinājumu uz mājām. „Tikai tagad sāku izjust un saprast mātes neizmērojamo mīlestību, agrāk tā bija itkā dziļāki un kautrīgi sirdī apslēpta. Tagad viņas rūpes un gādība likās lija pāri tās spēkiem”.— Arvīdam mājās dzīvojot, arvien bijusi, vēlēšanās spēkojoties kādreiz pieveikt veco brāli. Bet tas nekad, līdz šim, nav izdevies, kaut arī Edgars nācis tam palīgā, jo tādās reizēs Kārlis abus piespiedis pie zemes. Tagad, kad tas jau juties liela vīra kārtā, kamēr māte baro sivēnus, izaicinājis Kārli spēkoties. Edgars esot pagalmā izmeklējis vietu zem trim jaunajam liepiņām, kuras karam sākoties tēvs iestādījis, katram dēlam vienu. Cīkstoņi atbrīvojušies no krekliem un zābakiem un klupuši plecos. Pirmajā brīdī Arvīdam licies, kā Kārlis vairs nav tik stiprs kā pērn. Bet drīz vien prieki bijuši vējā, jo izjutis vecā brāļa spēcīgās rokas uz kakla un tulīn bijis pie zemes kā pļauts. Viņš gan vēl mēģinājis protestēt, ka slīdējusi kāja, kad izdzirdējuši mātes balsi, ka senās dienās. Šoreiz viss bāriens bijis jāsaņem Kārlim, agrāk gan katrs dabūjis savu tiesu. Kad Arvīds piecēlies, arī tēvs bijis pienācis un mierinājis māti. „,Ko nu baries māt’ tos jau vairs neizmā­cīsi”, jo arī tēvs labprāt piedalījies, kad agrāk mērojušies spēkiem.
Divas atvaļinājuma nedēļas Arvīdam aizskrējušas ļoti airi, un pienākusi diena, kad jābrauc atpakaļ uz fronti, tēvs sajūdzis labākos zirgus, divjūgā, un vedis uz dzelzceļa piestātni. Māte atvadīdamās mēģinājusi smaidīt, „brauc nu dēls ar Dievpalīgu un drīzi atbrauc atkal”, bet cauri piespiestam smaidam asaras tai birušas pāri vaigiem.

Pēc pusotra gada Arvīds atkal ieradies tēva mājās. Šoreiz tas sētā ienācis ar cauršautu gurnu, uz spieķa atspiedies. Mātei, ieraugot to klibojam, pāri sejai klājusies sāpju ēna. Savu ievainojumu gan Arvīds centies iestāstīt mazsvarīgu, viņš tikai gribot vēl kādas dienas pastaigāt ar spieķi, kaut gan šķemba dziļi iesēdusies gurnā un likusi sevi stipri manīt. „Arī Kārlis ir aizgājis, raksti ja ka labi ejot; Edgars vēl skolā, jāzvana lai sestdien brauc mājās” ieminējies tēvs.—Toreiz esot bijis aprīļa mēneša sākums. Vecajā kļavā, pie mājas stūra, no siltām zemēm atlidojušie strazdi, ierīkojušies būrīšos, jautri svilpojuši. Mežmalās sniegs jau nokusis, uzziedējuši vizbuļi, un dārzā sniegpulkstenīši pagriezuši savus zvaniņus pretim saulei. Bet vecāku sejas bijušas rūpju nomāktas. Atkalredzēšanās prieks bijis liels, bet drīzā šķiršanās apziņa klājās pāri kā nāves sega., Fronte arvien tuvojās mūsu dzimtenei, arī pēdējam dēlam varbūt drīz būs jānoliek skolas grāmatas un jāiet brāļiem palīgā. „To vislabāk izprata mūsu māmiņa, un nevienam neredzot tā raudāja un skuma”. — Toreiz Arvīds, vēl uz spieķa atspiedies, aizgājis uz fronti. Cīņas arvien palikušai niknākas, un drīzi vien, 1944. gada 25. maijā, kādā izlūkgājienā Arvīdam pietrūcis laimes, un pēc nedēļas tas jau gulējis baltos palagos Jelgavas slimnīcā — 15 maija pamatskolas telpās. Labā roka tam bijusi ģipsī, un uz mājām vēstuli rakstījis ar kreiso. Atbildes vietā atbraucis Edgars un teicis, kā māte jūtoties visai slikti. „Jūtu, ka Edgaram kaut kas uz sirds, ko grūti izteikt. Viņa acis uzkrītoši ilgi kavējās manos gultas baltos palagos. Beigās tas pusčukstu teica, ka arī Kārlis bijis ievainots”. Tad it kā pārdomādams „šopavasar’ viena liepa vairs neizplauka — Kārlis ir kritis”. Pēc brīža Edgars cieši skatījies ievainotā brāļa acīs un teicis „Kad kļūsi vesels, tev jābrauc sagrausto māti nomierināt jo drīzi man būs jāstājās Kārļa vietā”.—

Atvaļinājumi toreiz bijuši pārtraukti, bet tiklīdz Arvīda roka atbrīvota no gipsa, bez atļaujas, tas kādā vakarā pazudis un nākošā dienā jau bijis Būdeņos. Tur tam ar sāpīgu sirdi nācies novērot, ka dzimtā ligzda sākusi irt. Vecāki nobēdājušies par nākotni un savu dēlu likteni. Arvīds vecā­kus cik spēdams nomierinājis, kaut viņam tie atkal drīz jāatstāj. Vecāki to saprot un gatavo ceļa somu. Atvadoties māte saujā iespiež sudrabā kaltu Latvijas vairodziņu, „tas tev atmiņai”. Tā bijusi pēdējā reize, kad Arvīds redzējis savējos, un aiziedams tiem un mīļajai tēvu sētai mājis ar roku. Tagad viņš tikai atmiņās bieži tur aizstaigājot.
Atgriezies savā vienībā, Arvīds to atradis izkautu un sašķaidītu kā māla krūzi. Atliekas salādētas kuģī, ceļam uz Vāciju. Tur pārformēti jaunās vienībās ar jauniesaukto piedalīšanu, un Polijā un Vācijā atkal raidīti nežēlīgās cīņās. To Arvīds tagad vēl atceras: „Likās, ka man vairs laimes nav nemaz. Februārī, 1945. gadā, dabūju atkal pa ribām, bet šoreiz pavisam smagi. Šķemba vispirms izsita četrus zobus. Tos izspļāvu sniegā un kļuvu visai nikns, gribēju atmaksāt un sašaut krievu tanku. Bet pietrūka dažas sekundes un tas noskaldi ja man pa sāniem. Šķemba iedama cauri drēbēm, kauliem un miesai, sataisīja tādu putru, ka pirmajā slimnīcā ārsts jau trina nazi, lai nogrieztu manu kreiso roku līdz plecam. To padzirdot, ar kāju spēru pa griežāmiem daiktiem un rausos nost no operācijas galda. Tā kā biju vēl pavisam vārgs, tad mani par tādu cūcību nesodīja, bet aizsūtīja uz citu slimnīcu. Šai starplaikā biju jau sācis pūt, un gandrīz noliku karoti. Nokļuvu ļoti rūpīga, veca ārsta rokās, un redzot manu lūdzošo skatu „tas teica —mēģināšu glābt”.—

Karš gājis beigu posmā, un kaujas troksnis arvien tuvojies. Uzlidojumi sekojuši viens otram, bet Gistrovai šis posts pagājis garām. Kādā dienā slimnīca evakuēta. Visi vēlējušies labāk padoties rietumiem nekā austrumiem, bet pirms tikuši pie rietumu sabiedrotiem, Vismārā, krievi pie Svērinas uzspridzinājuši dzelzceļa tiltu un visus slimniekus pievākuši. Veselu nedēļu Arvīds atradies krievu gūstā, tad kādā naktī ar vēl diviem draugiem, vieglāk ievainotiem, izbēdzis. Viņš vēl bijis ļoti vārgs, un smagais ģipsis licis bieži apsēsties, bet nākošā dienā tie nokļuvuši pie amerikā­ņiem, kur ievietoti slimnīcā, kopā ar amerikāņiem. Bet pēc dažām dienām prieki jau beigušies, miera zvaniem atskanot tie iebāzti aiz dzeloņu stiepuļu žoga, lai tur sēdot un laizot savas brūces. Pēc tam tie vazāti no vienas gūsta vietas uz otru. Arvīds bijis laimīgs, ka visas operācijas bijušas izdarī­tas Gistrovā, plecs un roka iegipsēta. Šais gūsta slimnīcās ārsti gan bijuši, bet nekādu medikamentu. Arī uzturs bijis dzīvošanai par maz un miršanai par daudz.—
Pēc astoņiem mēnešiem, kurus Arvīds pavadījis aiz žogiem, tas sajuties tik spirgts, ka bijusi cerība iztikt bez, ārsta palīdzības. Kādā miglainā rītā, neviena nepamanīti, vecie trīs draugi izgriezuši caurumu žogā un izbēguši. Vai­rākas dienas tie bēguļojuši, un tad tikai jutušies drošībā. Vēlāk, kad militārās iestādes sākušas tramdīt, Arvīds iestājies Alterfrades lauksaimniecības skolā. Pēc tam pārcēlies uz Vircburgu, un no turienes franču aizsardzības dienestā. Šo brīva līguma dienestu tas drīz izbeidzis, jo apnicis atkal nēsāt šauteni. Lai pārbaudītu karā sašauto locekļu izturību] un vingrinātu tos, Arvīds aizgājis uz Švarcvaldes mežiem par meža strādnieku. Tur locekļi pārbaudi izturējuši, ш karā gūto brūču iespaids izzudis. Vēlāk tas vēl strādājis pie vācu lauksaimnieka, pļāvis, ar vēršiem vedis mēslus aris un no augļiem spiedis mostu (iecienīts dzēriens Švarcvaldē).
Gadi aizgājuši viens pēc otra, trimdinieki sākuši domāt par izceļošanu. Arvīds vēl arvien lolojis cerības, ka varā atgriezties tēva sētā, bet redzot, ka tas ir tāls sapnis nolēmis iemācīties kādu amatu, un tad tikai izceļot. Viņš izmācījies par krāsotāju, un strādājis pie dažādām firmām lai iegūtu lielāku pieredzi. 1951. gadā tas izceļoja uz Austrāliju. Vienu gadu, kamēr iemācījies valodu un parašas, tai strādājis pie citiem, tad sācis pieņemt pats darbus. Darbā veicies labi, bet nekur nevarējis atrast vietu mājām, kur patiktos un varētu apmesties, lai liktu pamatus jauna dzīvei. „Nekur un nekas nav līdzīgs tēva sētai” saka Arvīds.

 „Vēlāk, kad gāju meklēt zeltu, un pēc tam krokodilus bieži teicu sev: man jāiet mājās, —bet kur? Kur ir manas mājas? Tās nav tālu tagad, atradīšu kuplu koku, izklāšu savu svēgu — gulāmo maisu, un tā būs mana māja līdz nākošai naktij”.
Arvīds Blūmentals bija nepilnus 16 gadus vecs, kad viņš atstāja skolu, vecākus un tēva sētu. Tagad jau viņa gadu skaits dubultojies, un tomēr vēl grūti atļauties runāt par mūžu. Bet tie paši nedaudzie gadu desmiti ir ļoti bagāti: dvēseliskie pārdzīvojumi atstājot skolu, vecākus un dzimto pusi, ciešanas karā un brūču dziedēšana, gūsts un izmaņa pastāvēt dzīvē. Karā iegūtā atziņa „nenokavēt par sekundi”, tagad tam lieti noder, jo tas cenšas nekad sekundi nenoka­vēt, lai gūtu uzvaru par mežonīgiem nezvēriem. Arvīda risku un pārgalvības ir apbrīnojis pat melnais zēns: „big boss ir neprātis. Tagad, kad Arvīds guļ kur pagadās, ēd ko izdodas nomedīt, ir arvien savas zemes dēls, Dundagas Arvīds, vai kā viņš pats parakstās draugiem rakstītās vēstu­lēs: „Dundagas kungs”, tādēļ ne par velti tas sapņos vai nomodā arvien aizstaigā Dundagas pusē, Būdeņos, kur tas audzis, un tik maz baudījis vecāku mīlestību un gādību. Arī atklātībā Arvīds savu izcelsmi pastrīpo un to nebaidās darīt. Jā, Austrālijā, Brisbanes lielākais dienas laikraksts „Courier Mail” 1956. gadā rakstīja: „… Mr. Arvīds Blūmentals, a Latvian migrant, will spend the next three months in wild Gulf Country catching crocodiles with his bare hands”.. . —

Avots: Latvietis krokodiļu mednieks Austrālijā. Apgāds Sauleskrasts 10 Vale St. Kelvin Grove, Brisbane, Australia, 1957.

Saistītie raksti:
“Aizgāja kurzemnieks pasaulē tālu” Talsu novada ļaudis pasaules ceļos, Talsu galvenā bibliotēka, Talsi; 2011
Uzstāda krokodilu (1995.)
Norberta Klaucēna vēstule (1995.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

2 responses to “Dundagas Arvīds

  1. Atpakaļ ziņojums: Uzstāda krokodilu (1995.) | Dundagas vēsture·

  2. Atpakaļ ziņojums: Norberta Klaucēna vēstule (1995.) | Dundagas vēsture·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s