Dundagas draudze un pils (1809.)

1809. gadā iznāk barona Ulriha Heinriha Gustava fon Šlipenbaha apraksts Gleznains ceļojums pa Kurzemi”, kurā autors raksta arī par Dundagas draudzi un pili.

Barons Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs (vācu: Ulrich Heinrich Gustav Freiherr von Schlippenbach, 1774—1826) bija jurists un dzejnieks, Ulmales un Jamaiķu muižu īpašnieks Kurzemē. Šlipenbahs savā laikā bija iecienīts dzejnieks, tāpēc piedāvājam iepazīties ar romantiskā un saistošā ceļojuma apraksta pa Kurzemi „Malerische Wanderungen durch Kurland” (1809)  sadaļas par Dundagas draudzi pili tulkojumu (kvadrātiekavās dota atsauce uz lapaspusi).
Schlippenbach U. von. Malerische Wanderungen durch Kurland – Riga und Leipzig, 1809
[S.176:] Dundagas draudze un pils
Fragments no 1791.gada kartes. Li Palatinati di Wilna, Troki, Inflant, coi Ducati di Kurlandia, e Smudz. Tratta dall' Atlante Polacco del Sigr. Rizzi Zanoni.

Fragments no 1791.gada kartes. Li Palatinati di Wilna, Troki, Inflant, coi Ducati di Kurlandia, e Smudz. Tratta dall’ Atlante Polacco del Sigr. Rizzi Zanoni.

Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis Dundagas draudzi ietver no ziemeļu un austrumu puses, bet no zemes puses to lieli, jūdzēm gari meži norobežo no Ārvales un Piltenes draudzēm. Tās apjoms sasniedz ap 40 vācu jūdzes, kurā bez galvenās muižas atrodas 11 pusmuižas, 13 ciemi un 161 zemnieku viensētas. Šai muižai pieder 2371 vīriešu dzimtcilvēku dvēsele, bet ja pierēķina arī sieviešu kārtas zemnieces, kas netiek pieskaitītas dvēselēm, un brīvos ļaudis, šī zemesgabala iedzīvotāju kopskaits nebūs daudz vairāk kā 5000. Nelielā iedzīvotāju skaita cēlonis ir lielie meži un purvi, kas aizņem daļu Dundagas draudzes, [S.177:] kas tomēr ir pietiekami interesanti. Muižas zemei cauri plūst trīs upītes, un no pieciem ezeriem, kas tajā atrodas, viens – Vīdales ezers ir vienu jūdzi garš un apmēram pusjūdzi plats. Pieskaitot pilsbaznīcu, Dundagas apgabalā ir 4 baznīcas, kuras aprūpē divi mācītāji. Viens dzīvo Dundagā, otrs – Irbē. Tagadējā muižas īpašniece ir firstiene fon Sakena, dzimusi baronese fon Dīskava. Viņa pastāvīgi dzīvo Berlīnē, un pēc sava vīra nāves ir neilgi uzturējusies Dundagā tikai vienu reizi.
Caur četras jūdzes garu egļu mežu, ko šur un tur pārtrauc vienīgi ar augstiem viršiem apauguši purvi, es vadu lasītāju no Piltenes uz Dundagu. Medību mīļotājam šis vienmuļais ceļš tomēr ir gana izklaidējošs, jo viņam no ceļa ir iespēja vērot daudzus rubeņus un medņus, [S.178:] kas, braucēju trokšņa izbiedēti, lido dziļāk biezokņos. Šur un tur var redzēt cauri viršiem skrienam bēgošu stirnu. Šeit nav redzamas nevienas mājas, tikai tālumā atskan cirvja skaņas; tās un dažas pļavas liecina, ka arī šeit lauksaimniecība iespiežas meža vienveidībā. Kādreiz šinī apkārtnē bijis daudz lāču, taču tagad to ar katru gadu paliek mazāk.
Ja kāds, kā es to reiz piedzīvoju, spēcīgā vējā brauc cauri šim biezajam mežam, kad veco egļu augstās galotnes lokās, un ir dzirdama tikai skaļāka un klusāka šalkoņa, līdzīga viļņu šalkām piekrastē, tas var piedzīvot, ka arī šim vienmuļajam mežam, tāpat kā plašajai jūrai vētrā, piemīt kaut kas pacilājošs. Arī šeit mūžīgais miers drebošās jūtas aicina mūžīgajā kustībā, [S.179:] kas, saskaņā ar Kanta „katras pacilātības sāpēm” tāpat ir pēdējās pazīme.
Mēs pametam mežu, kad tas tuvumā ir visbiezākais, un tam var redzēt cauri tikai dažus soļus. Pēkšņi, kā pēc burvju mājiena, mūsu skatam paveras skaista, līksma ainava. Ielejā, kurai cauri plūst diezgan liela upīte, un ko ietver skaists dažādu lapukoku mežs, redzami mūra dzirnavu, kroga un dažu citu ēku sarkani jumti. Starp zemnieku sētām, kuru jaukais, tīrīgais izskats un visapkārt iežogotie lauki un pļavas liecina par iedzīvotāju turību un kārtību, ceļš ved pāris verstis tālāk, līdz parādās senās Dundagas pils torņi. Pili no visām pusēm ietver plašas alejas.
Dītrihs fon Groningens

Dītrihs fon Groningens

Pils, kas ir viena no senākajām Kurzemē, un kuru 1249. gadā uzcēlis trešais Livonijas ordeņa mestrs Dītrihs no Greningenas, [S.180:] ir labi saglabājusies. Pagājušā gadsimta sākumā to aplenca zviedri, un sašāva tās ziemeļaustrumu daļas lielāko daļu, kas vēlāk tika atjaunota. Vēl var skaidri atšķirt vietas, kur pie vecā, šur un tur sūnām apaugušā mūra ir piebūvēts jaunais. Kādas lielāks akmens, kas izceļas no mūra, droši vien iezīmējis ievērojamu notikumu, par kuru atmiņas jau ir zudušas. Iespējams, šeit kritis kāds varonis, un akmens, uz kura aug mazs kociņš, iezīmē vietu, kur viņš saņēmis nāvējošo cirtienu. Augstu gaisā kociņš turas ar ierobežotām saknēm; to nenoskalo nekāds lietus un neizrauj nekāda vētra, un tas tiecas pret debesīm ar visiem spēkiem, ko vien tam atļauj trūcīgā barība. Ja vīrs, kura piemiņu glabā šis akmens, bijis kā kociņš, kas aug uz akmens, viņš ir pelnījis, ka viņa vārds netiek aizmirsts. [S.181:] Arī viņš stāvēja stingri, neskatījās sev zem kājām, bet brīvi uz debesīm. Arī viņu nesaudzēja laikapstākļi viņa tālaika ierobežotajā stāvēšanas punktā, un viņš krita, tāpat kā jaunais dabas varonis reiz kritīs, satriekts no likteņa, kurš cilvēkus samin kā ziedus.
Pils ir celta kā taisnstūris: divi vārti noslēdz ieeju, un visi grāvji ap šo veco cietoksni vēl ir saglabājušies; tikai pie vārtiem pāri pils grāvim ar tekošu ūdeni ir uzbūvēts dambis. Ziemeļu un rietumu pusē visu pili ietver diezgan liels, skaistas lapenes kronēts dīķis. Vēl viens skats uz šaujamlūkām, kas atrodas pašā augšā, tieši zem jumta, virs nevienādajiem, augstajiem un zemajiem, šur un tur izkaisītajiem logiem, kuri, tā kā tie nav izvietoti rindās, izskatās ļoti groteski, [S.182:]  – un mēs ienākam pils pagalmā, kur vārtu ejā vēl ir redzamas smago, paceļamo dzelzs restu vietas. Blakus un visapkārt pagalmam ir segta galerija, kas balstās uz kolonnām, un no kuras varētu noraudzīties lejup uz manēžu. Uz šo balkonu augšup ved lielas, smagnējas trepes. Pāris kokā grieztu, izkrāsotu galvu, kas noņemtas no avarējušajiem kuģiem, stāv uz katra staba blakus kāpņu sākumam. Viena no galvām, kā redzams no bruņucepures, attēlo Pallasu, tomēr tā, tāpat kā kaimiņš – veselīgs holandietis – valkā apaļu parūku. Abas ir izplēstas no to pilīm, ko sadragājusi jūra, nogādātas sausumā, un tagad tām ir jāapsargā veco cietoksni. Zem balkona, kas ir apgādāts ar stiprām restēm, ir ieejas pagrabā, kādreizējā cietumā, virtuvē un kalpotāju istabās. Balkona eja ved uz dažādām [S.183:] otrā stāva dzīvojamām istabām, un tajās es, tāpat kā jūs, eju kopā ar veco, godājamo Ciceronu, kura apraksts rādīs jums šo pili. Šis Cicerons ir neviens cits kā godājamais un augsti mācītais Bankavs, kādreizējais Dundagas mācītājs, kurš 1721. gadā uz 4 slejām ir uzrakstījis garu dzejoli par Dundagu un veltījis to savam visulabajam patronam, kura zvaigznes priekšā viņš noliec savu darbu un vājo mūzu mūziku. [Piezīme: Jakobs Frīdrihs Bankavs, pazīstams kā vairākkārt izdotās latviešu sprediķu grāmatas autors, vispirms bija mācītājs Lielzalvē, tad Zemītē, un visbeidzot kopš 1711. gada – Dundagā, kur viņš mira 1745. gadā. Viņa vēsturiskais dzejolis „Dundaga”, kas saglabājies tikai rokrakstā, darināts pēc slavenā Bornmana dzejoļa „Jelgava” parauga, tomēr tam nav pielīdzināms poētiskajā ziņā. Dažas vietas godājamais Bankavs atļāvies pilnībā aizgūt no sava parauga.] Dzejoļa sākums rada respektu [S.184:] pret dzejnieku, un attālina katru izsmiekla mēģinājumu, jo Bankavs drosmīgi draud ar atmaksas tiesībām, sakot:
„Mans lasītāj! Ja esi zobgalis, lūdzu tevi – nekod man; ja tu man dosi Jūdasa skūpstu; kas zina, kas tev var notikt.”
Tomēr viņš arī piesauc iecietību pret cilvēka dabas vispārīgo vājumu:
„Ja tomēr viss nebūs pēc tava prāta; mans mīļais mūzu draugs; tici, ka es esmu cilvēks; kurš var arī kļūdīties!”
Šo uzrunu lasītājam es pieminu gandrīz simts gadus vēlākajā Dundagas aprakstā, ar tikpat lielu rūpību un rezignāciju. Vispirms mācītājs Bankavs sniedz ziņas par senākajiem pils iemītniekiem, starp kuriem viņš piemin bīskapu Minhauzenu, Šlīteru un Berzevicu. Pēc tam pils nonāca Bīlovu dzimtas īpašumā, bet vēlāk precību ceļā – fon Maidelu, [S.185:] [Piezīme: No šī nama cēlies arī Jakobs Frīdrihs Maidels, kurš 1677. gadā pie Leipcigas tika nogalināts divkaujā, un kura likteni ir aprakstījis un apdziedājis viņa toreizējais galma meistars, kurzemnieks fon Besers, kurš vēlāk kļuva par Prūsijas karaļa virsceremonijmeistaru, darbā „J. F. fon Maidela kunga dzīve un nāve”, kas izdots Leipcigā, 1678. gadā, un iekļauts Besera rakstu 1. daļā, 303. lpp., Kēnigsbergā, 1732. gadā.] un tāpat atkal – fon Sakenu no Bātas nama īpašumā. No šī nama cēlies arī tagadējās īpašnieces mirušais vīrs, firsts fon Sakens. Tāpat kā katrs, kurš pili redz tagad, Bankavs brīnās par tās labo saglabātību:
„Citas pilis ir nopostītas, nodedzinātas un sabrukušas; karu izpostītas, tomēr šī ir labi saglabājusies, kā to katrs pats var redzēt; jo nelaimi ir atvairījusi Dieva stiprā, tēvišķā roka; pils mūri vēl ir stipri, un tos no visām pusēm ietver ūdens; [S.186:] arī labi aplūkojiet skaisto torni; kurā dzirdami divi zvani, viens no tiem iet, otrs stāv; viens skaita stundas, otrs aicina uz lūgšanu.”
H.Fr.Vēbera spalvas zīmējums ar skatu uz Dundagu no dienvidiem. 1814. gads

H.Fr.Vēbera spalvas zīmējums ar skatu uz Dundagu no dienvidiem. 1814. gads

Šillera viens zvans skan tīkamāk nekā šie abi; tomēr skaņai, kas atskan no iepriekšējā gadsimta, lai arī to nepavada pietiekami harmoniski akordi, piemīt kaut kas skumjas modinošs, it īpaši šeit, kur rosās domas, ka šie paši zvani, kuri senajiem iedzīvotājiem, kurus pieminējis Bankavs, saukuši uz iekšēju svētsvinību, vēl ir šeit, taču to skaņa, kas toreiz bija tik dzidra, ir izskanējusi un izzudusi, tāpat kā sirdis, kurās tā modināja saviļņojumu; līdzīgi viļņiem, kas ceļoties sasniedz savu augstāko punktu, noplok un nekad vairs neatgriežas. Bankavs kā vietējais mācītājs, protams, mūs vispirms ved pils baznīcā, un mēs viņam sekojam. Tā ir maza, taču bagātīgi rotāta, un tam laikmetam grezna. Gleznojumi [poēmā] netiek minēti, taču tiek minēts stuka darbs, [S.187:] kas atrodas pie sienas pretī logiem uz pils pagalmu, un attēlo Kristus krustā sišanu. Reljefās figūras, kas dabīgā lielumā paceļas no sienas, ir spēcīgas un iespaidīgas. Jaunākajos laikos tās ir nobalsinātas ar kaļķi, kas liecina, ka laika gaitā tās bija pārklājušās ar putekļiem un netīrumiem, un tagad ieguvušas baltumu, taču zaudējušas daudz no sava skaistuma. Vai arī tās ir tikai ģipša figūras, kas bija krāsainas tikai lai radītu lielāku iespaidu?
Ērģeles ir diezgan labas, taču nav pietiekami lielas, lai radītu tādu skaņu, par kādu raksta Bankavs:
„Kas sauc „Svēts, svēts!”, ka dreb visa baznīca.”
Liecība Bankava tēlojuma saldumam ir, kad viņš lasītāju no baznīcas ved medus kambarī, kur, kā viņš apgalvo, tiek brūvēts salds medalus. Tomēr mūsdienās tur nav redzams nekas, ko varētu nogaršot, mēs ejam vienu soli tālāk – velvētā [S.188:] telpā, kurā esot dzīvojusi zaļā jaunava. Šis kādreizējo, parādībām ticošo iedzīvotāju briesmīgais pils spoks, jau ilgu laiku nav redzēts, un Bankavs pats šaubās par tā eksistenci, tomēr ar daudznozīmīgu ”varbūt”. Tomēr žēl, ka viņu vairs nevar redzēt, jo tieši zaļas krāsas jaunavu skatīt būtu ļoti interesanti. Iespējams, šī dāma ir apsūnojusi tāpat kā viņas laikabiedri – vecie mūri, un tādēļ ieguvusi šādu goda titulu. Es izlaižu daudzas istabas, kas ir ievērojamas tikai ar savu lielo vecumu. Starp tām ir arī ļoti liela, gara zāle, kurā kādreiz, iekāms netika pabeigta latviešu baznīca, tika noturēti latviešu dievkalpojumi. Istabā, ko es apdzīvoju savas uzturēšanās laikā Dundagā, man nav ko jums parādīt, izņemot [S.189:] eļļas gleznojumus uz linauduma rotātajiem griestiem, kuros brīnišķīgi attēlota kristīgā un pagānu mitoloģija. Un no mēs dodamies ieroču kambarī. Šeit jūs atradīsit vairāk nekā simtu senu šaujamieroču ar un bez rata atslēgas, zobenus, senu bruņu daļas, šķēpus, pīķus un tamlīdzīgus. Es jums varu minēt liecību, ka mūsu senči, tāpat kā mēs, par ieročiem ir uzskatījusi arī dāmu kurpes. Tās atrodas ieroču kambarī kopā ar zobeniem un šķēpiem, ir ievērojama lieluma, un līdzinās mūsdienu dāmu kurpītēm tikpat maz, kā senie, lielie zobeni tagadējiem. No zobeniem es ievēroju vienu, kura īpašnieks bijis fon Maidels. Zobenam, neskaitot garo atvairīšanas stieni sānos, ir kaut kas līdzīgs makstij no pirkstu biezas ādas, apvilkta ar sarkanu samtu, uz kura ar zeltu izšūti burti I.M.S. un uzraksts poļu valodā. Šie burti, kas atrodas uz maksts, [S.190:] būtu ļoti piemēroti arī asmenim. [Piezīme: Ir zināms, ka šie burti ir jezuītu zīme, un, ja tie ir savietoti krusta veidā, lasāmi in hoc signo (scilicet vinces) [ar šo zīmi (iegūsi uzvaru)]]. „Ar šo zīmi” būtu jāatrodas uz visiem pasaules iekarotāju zobeniem, bet viņi zīmes un vārdus liek tikai uz makstīm. Vēl šeit var redzēt brieža ragus, kas kādreiz tika izmantoti meža zagļu sodīšanai. Pie smago ragu pamatnes ir piestiprināts stiprs, ar šarnīriem apgādāts dzelzs riņķis, kurā ieslēdza sodāmā kaklu, un ragiem ļāva slieties virs viņa galvas. Kā gan mainās laiki un tikumi! Tagad neviens, kurš ielaužas svešā cirsmā, vairs nenēsā varenos ragus par sodu; nē, tos nēsā aplaupītais kā sava zaudējuma goda zīmi. Šis ragu kronis, kuru, [S.190:] tāpat kā langobardu dzelzs kroni, būtu vērts izvilkt dienasgaismā, pieskaitīt mūslaiku ieročiem un šinī sakarā uzskatīt par ieroču kambarī uzglabāto sievietes kurpju piedevu.
Starp dažām vecām gleznām, kas ir ietītas īstenajā aizmirstības plīvurā – putekļos, es atradu vienu, kas piesaistīja manu uzmanību, un attēloja piedzērušos Silēnu, kurš dodas gājienā, faunu un bakhantu pavadīts. Gleznas figūras, lai tas būtu oriģināls vai kopija, ko es nespēju atšķirt, ir ļoti iespaidīgas, un es vēlētos par to dzirdēt lietpratēja domas. Dundagā ir vēl citas gleznas, kauju ainas un ainavas, kas, pēc manām domām, ir pelnījušas uzmanību un šķiet nākam no labas skolas, lai arī nav oriģināli.
No ieročiem pie mūzām ved nākošā istaba. Mēs ieejam bibliotēkā, kas gan neaptver vairāk nekā 1000 sējumu. [S.192:] Lielākoties es tajā atradu teoloģiskus, tikai nedaudz juridiskus darbus, un starp tiem neviens nav ar īpašu vērtību. Tikai no veca manuskripta, kurā agrākais pils īpašnieks 1711. gadā ierakstījis dažus izdevumus, vēstules un ziņas par nakts apmetnes vietām ceļojumos uz Varšavu, Vīni un citur, iespējams iegūt dažus paraugus tālaika sadzīves ainai:
„Astotajā kroņa reģentam samaksāju 100 dukātus, kā arī zeltītu biķeri, kroņa referendārijam samaksāti 100 dālderi skaidrā naudā.
Par ungāru vīnu samaksāti 3 dukāti, lai pacienātu dekrētu rakstītāju.
Kopā ar advokātu izdzerta garnica ungāru vīna par 16 timpām.”
Tomēr pietiks paraugu, kas dažam manam lasītājam, kurš vecajos laikos neatpazīst jaunos, jau būs uzdzinuši garlaicību.
Šai bibliotēkai blakus atrodas cits krājums, ko veido vairāk nekā simts stikla dzeramie trauki, un droši vien agrāk ticis izmantots krietni biežāk nekā tagad. [S.193:] Šinī godājamajā kausu, pokālu, segto glāžu un tamlīdzīgu krājumā atrodas dažas lietas, kas ir izceļas kā ar darba tīrību, tā mākslīgiem mehānismiem. Tā piemēram, liels pokāls, uz kura vāka stāv briedis, un kas ir ierīkots tā, kā ar dažādu, stiklā dziļi iestrādātu cauruļu palīdzību, traukā ielietais vīns izšļācas ārā no brieža. Šeit ir arī neliels mākslas un dabas priekšmetu krājums. Es atceros tikai niecīga lieluma koka biķeri, mazāku nekā simtiem citu, plānu kā vissmalkāko papīru, ko esot izvirpojis Dundagas zemnieks. Ar pirmo acumirkli var ieinteresēt arī daži gotiskie saimniecības priekšmeti.
Pirms es lasītāju izvedu no pils, vēlos viņam vēl parādīt patiesi romantisko skatu no pils logiem. Skats gan nesasniedz ļoti tālus apvāršņus, ko šeit aizsedz meži, [S.194:] kas ietver līgojošos labības laukus kā zils rudzupuķu kronis, tomēr skats tīkami tiek piesaistīts tuvumā. Paskaties uz šīm dzirnavām, kas paceļas starp lieliem vītoliem, uz dziļo ieleju, kurai cauri šalcot plūst dzirnavu strauts, tad uz grezno latviešu baznīcu kopā ar baznīcas krogu, un tad uz dārzu dīķa otrā pusē, kura terases paceļas kā amfiteātris, un kas ved uz platu, skaistu tiltu. Šis dārzs pieguļ parkam, kas ir lielu, skaistu savvaļas koku pilns. Tas ir iekārtots nedaudz regulāri; un tādēļ jo skaistāks ir plašais mežiņš, kas turpinās līdz ūdenim, un lepojas ar vareniem ozoliem un citiem resniem lapu kokiem. Šinī dārzā arī netrūkst rūpīgas rokas: Kēlera kungs ir sagatavots un izglītots dārznieks, kurš savā mākslā apvieno lielas zināšanas ar tikpat lielu darba mīlestību. Sevišķi skaists skats no pils paveras uz otru dārzu, [S.195:] kas atrodas lielā dīķa vidū uz pilnīgi taisnstūrainas un augstu zemes valni veidojošas salas. Iespējams, šī sala kādreiz bijusi izveidota par cietoksni vai skansti, bet tās pašreizējais pielietojums ir daudzkārt skaistāks, jo starp puķēm, biezām mežrozēm un daudziem skaistiem apelsīnkokiem, kas šeit ir izstādīti uz vasaru, ir daudz patīkamāk nekā starp ieročiem un līķiem. Uz šo dārza salu ved ērts, 40 – 50 soļus garš tilts, kas ir iekārtota tik pievilcīga, ka tai trūkst tikai Armidas, lai kļūtu par burvju dārzu.
Dundagas pils un dīķis. A.Pecolda akvarelis. 1846.gads.

Dundagas pils un dīķis. A.Pecolda akvarelis. 1846.gads.

Iedomājies šo augsto dārzu, kas kā kalns paceļas virs ūdens, un tā līdzenā augša, kas pilna jaunu, maigu stādu, ar savu mežrožu un koku kroni spoguļojas dīķī – iepretim vecajai, godājamajai pilij, kad ainavu apgaismo rietošās saules stari, kad daži gulbji, lepni kā aizpasaules ēnas, šķērso sārto straumi: [S.196:] vai šī vietiņa nav jauka? Tā uz mani iedarbojās apgarojoši, un šeit man tapa sekojošais dzejolis, ko es esmu pierakstījis tanī brīdī un ar vēlākiem uzlabojumiem neesmu izpostījis toreizējo noskaņu. [Seko 9 četrrindes garš, elēģisks dzejolis.]
[S.197:] Latviešu baznīcā stāv daudzi monumenti, pa daļai no skaista marmora, kurus mirušais firsts Sakens licis ierīkot savu senču piemiņai. Uzraksti ir diezgan pompozi, taču reljefs sienā blakus altārim, kas ir, ja nemaldos, mirušā firsta vecāsmātes portrets, ieinteresēs katru, kurš to uzlūkos. Dižciltīgāku sievietes seju, ar tādu cēlumu un cieņu, tik pievilcīgu, augsta un ideāla skaistuma pilnu, es vēl nebiju redzējis. Attēls ļauj noticēt tik slavinoša uzraksta patiesumam.
Šeit, baznīcas vidū, stāv arī marmora piemineklis pašam mirušajam firstam fon Sakenam, ko ir likusi uzstādīt viņa sieva, tagadējā Dundagas valdījumu īpašniece. Uzraksta autors ir iemūžinātais Gedike:
Firsts fon Sakens, Polijas karalistes, Saksijas grāfistes un abu Prūsiju karaļa draugs, dzimis 1726. gada 13. novembrī, miris 1795. gada 31. decembrī. Vārdu mūžīgā piemiņā paturēs sieva.
Mūžam tiks daudzināts tavs vienmēr godīgais vārds.
[Piezīme: Pēdējo rindu ir grūti attiecināt uz Gediki. Tā ar nelielām izmaiņām atrodas jau uz 1762. gadā kaltu medaļu, kas kalta firsta Sakena pirmās sievas, dzimušas grāfienes Brīlas, piemiņai, un tādēļ šķiet, ka tā varētu būt dzimtas devīze.]

Malerische Wanderungen durch Kurland, Ulrich von Schlippenbach, 1809.

Avots: http://mobile.dspace.ut.ee; https://lv.wikipedia.org

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s