Apsūdz mācītāju Rihardu Krauzi (1884.)

1884. gada vasarā Dundagas mācītāju Rihardu Timoteju Krauzi apsūdz par to, ka savos izteikumos tas ir apvainojis pareizticīgo Baznīcu.

Mācītājs tika apsūdzēts par pareizticības rituālu vai tās garīdznieku apsmiešanu, konversiju pareizticībā kavēšanu un citiem līdzīga rakstura pārkāpumiem.
Pastiprināta interese par šiem, tikai formāli pareizticīgajiem konvertītiem, sākās 19. gs. 80. gadu vidū, kad guberņas varas iestādes un pareizticīgo draudžu gani arvien vairāk pievērsa uzmanību likuma ievērošanai. Visasākie konfesionālie konflikti šajā laikā bija vērojami Ventspils apriņķī, kurā norisinājās asa idejiska cīņa par “ticīgo dvēselēm” starp pareizticīgās un Ev. luteriskās Baznīcas garīdzniekiem un draudzes locekļiem. Savstarpējo apvainojumu, denunciāciju un izmeklēšanas rezultātā pret trim luterāņu mācītājiem – Rihardu Krauzi no Dundagas, Paulu Treiju no Irbes-Ģipkas un Karlu Tilingu no Puzes tika ierosinātas krimināllietas, par to, ka minētie garīdznieki ar savu rīcību kavējuši konversijas pareizticībā.
Visos šais gadījumos bija tā, ka vietējās tiesu iestādes mācītāju rīcību attaisnoja, taču Kurzemes prokurors tās pārsūdzēja visaugstākajā – Senāta līmenī. Tajā, balstoties uz savāktajām liecībām, pieņēma stingrāku lēmumu, ko savukārt nodeva imperatoram, kurš varēja spriedumu mīkstināt.
Dundagas mācītājs Rihards Krauze tika apsūdzēts par to, ka savos izteikumos ir apvainojis pareizticīgo Baznīcu. Tas noticis 1884. gada vasarā, kad viņš, sprediķojot Dundagas baznīcā, esot zaimojis pareizticību un noķengājis tās garīdzniecību. Apsūdzība ar 16 liecinieku parakstiem bija par Krauzes izteikto apgalvojumu, ka pareizticīgie pieņemot dievgaldu tā, kā to Jēzus esot devis Jūdasam. Liecībās tika minēts arī tas, ka R. Krauze esot kritizējis ikonu pielūgšanu, apgalvojis, ka cilvēki, kas pārgājuši pareizticībā (tie 500 Baltijas guberņu luterāņi, kas konvertējušies sakarā ar imperatora Aleksandra III kronēšanu), neesot saņēmuši gaidītos labumus. Daudzi no viņiem pat pakārušies. Liecības bija visai juceklīgas – vieni apgalvo, ka dzirdējuši, citi neko tādu nespēj atcerēties. Senāts nolēmis: jāņem vērā, ka nopratināšana veikta vairākus mēnešus pēc notikuma, tādēļ liecinieki nespēj precīzi atstāstīt sprediķa saturu, bet atceras tikai galveno domu. Tāpat Senāts uzskatīja, ka liecinieki atstāstījuši pareizticīgo garīdzniekam Mednim to, kas viņiem šķitis svarīgs, reliģisku motīvu vadīti, vēloties noskaidrot, kas no luterāņu mācītāja teiktā par pareizticīgo rituāliem varētu būt patiess. Vietējās tiesu iestādes savukārt bija akcentējušas dažu liecinieku garīgos (stulbums) un fiziskos (kurlums) trūkumus, kāpēc viņu sniegtās liecības nevar uzskatīt par patiesām. Tika akcentēts arī tas, ka liecinieku motivācija bijusi vērsties pret mācītāju un sēt starpkonfesionālo naidu. 1891. gadā, balstoties uz Krimināllikuma 182. pantu, mācītājam piespriesti 4 mēnešu ieslodzījums cietumā.

Avots: Kristīne Ante. Kurzemes guberņas kristīgās draudzes 19.gs otrajā pusē: konfesionālisma iezīmes

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s