Grāmatnieki (1939.)

Ata Freinata 1939. gadā izdotajā grāmatā “Grāmatnieki” ir stāsts arī par tikšanos ar  grāmatnieku Galdiņu Dundagā.

Atis Freinats bija grāmatizdevējs un rakstnieks. “Grāmatnieki” priekšvārdā viņš raksta, ka grāmata uzskatāma gandrīz tikpat kā jubilejas grāmata, jo sākta rakstīt ar tādu ziņu, lai nostaigājot ar paunu un simts pašu izdotām grāmatām pa mājām, tirgiem un pilsētām, drusciņ apstātos, paskatītos atpakaļ un par grāmatnieku gaitām novēroto uzrakstītu ko palasīties.
Grāmatnieks (1939.)
Dundagā otrās dienas vakarā, pusceļā no stacijas uz pili, satiku jauno Galdiņu. Viņš, kā arvien savu ādas somu plecos, pilnu ar grāmatām, pliku galvu kaut kur steidzās. Šoreiz bija vēl otra mazāka paka priekšā — ar Lāča un Rozes vēlajiem, komisijā atsūtītiem ka­lendāriem un vienu, nule pirktu vecu bībeli ādas vākos, — tās vedīšot uz Rīgu.
Mazais „bānītis” gabalu aiz stacijas tur katru vakaru vēl reiz pietur, lai kādā dziļā grāvī ieņemtu ūdeni: pa to laiku mums diviem ar Galdiņu vēl bija vaļas paieties atpakaļ uz tirgus laukumu, apskatīties viņa kioskaveidīgo grāmatu bū­du. Grāmatas tur atrodamas bagātīgi, visas, kādas tik pēdē­jos laikos iznākušas.
„Īsta grāmatu pils, tīri kā daļiņa no teikā minētās no­grimušās Dundagas rūķīšu dārgumu pils,” es viņu mazliet palielīdams piebildu. To teiku, kā zināms, ir uzrakstījis lie­lais grāmatnieks Krišjānis Barons.
Ieslavēto Dundagas sīrupu gan nedabūju palaizīties, — fabrikā droši vien to būtu dabūjis lētāki un pie tam vēl svaigi svaigo, jo laiks bija doties uz staciju. Bet kamēr mazo „bānīti” grāvī padzirda, mums lēni ejot bija vaļas aprunāties par samērā svarīgām lietām — par dzelzceļa mēneša biļetēm. Pro­ties, vecais Galdiņš ir aizbraucis ar 7 grāmatu kastēm uz Bra­zīliju pie latviešiem un pa to laiku atstājis jaunā Galdiņa pār­ziņā Jelgavā vecajā tirgū savu grāmatu galdu. Lai lētāki va­rētu izbraukāt no Dundagas uz Jelgavu, no Jelgavas uz Rīgu pēc grāmatām un atkal uz abi vieti atpakaļ, — jaunais iz­pircis dzelzceļa gada biļeti, derīgu uz visām līnijām. Man viņš ieteica, ja es nopietni gribot visus 1000 grāmatniekus ap­meklēt — izpirkt mēneša biļeti, vēl piebilzdams: „Ja nav pa­šam savas saimnieces un malkas, bet aukstā laikā krāsne katrreiz netīk kurināt, tad var sēsties siltā vagonā un izgulēties. Kamēr vilciens aiziet līdz Valkai vai Liepājai — nakts ir pa­gājusi siltumā.”
Tā un tamlīdzīgi sarunājoties un braucot, puslīdz lai­mīgi bija jau sasniegts Stendes mežs, bet tur kādā straujā lī­kumā notika mazs nelaimes gadījums: Galdiņa mazākā paka ar kalendāriem izkrita no vagona — pie tam tik spītīgi: taisni uz sliedes un viss vilciens pārgājis tai pāri. Kad vilciens pie stacijas pieturēja, es paskrējos atpakaļ, palīgā sabrauktos ka­lendārus salasīt, kā var atdot pilnu skaitu. Par Lāci nekas, atlikuši veci kalendāri, bet Roze varbūt ņurdēs, sevišķi vei­kalvedis Branks. Par reto bībeli gan nu bija patiešām skāde: tā ar visu koka vāku bija tā sašķaidīta, ka vienīgi vesela salasāma palikusi tikai tituļa lapa:

gramatnieki_izgriezumsAvots: Atis Freinats. Grāmatnieki, 1939., Ata Freinata izdevums Rīgā

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s