Dundagas pils (teika)

Folklorista Pētera Šmita 15 sējumos apkopotajās „Latviešu pasakas un teikas“ (1925–1937) publicēta arī teika par  to kā gans uzminējis pils vārdu, tādēļ tā uzcēlusies.

Dundagas pils
Kur tagad Dundagas pils, tur senāk bijis dumbru kalns. Reiz puika ganījis cūkas šā kalna tuvumā; te piepēži viņam nozudis melnais vepris — kā ūdenī. Domājis: mājā pārskrējis; bet iet raudzīt: nekā. Sameklējis visu pavakaru — nekur un nekur. Te pret vakaru vepris izlien no slepena cauruma turpat kalna malā un tīri vai kukst vien, cik resns noēdies. Līdis raudzīt, kas tad tur tādā caurumā īsti ir. Ielien — nav vis caurums vien: vesela ala ar lieliem labības apcirkņiem, ar zirgiem, ar govim kūtīs; bet visi šie lopi nedzīvi tikai. Gabaliņu aiz kūtim ierauga vēl lepnu pili. Istabās sēdējuši aiz apklātiem galdiem cilvēks pie cilvēka; bet arī visi nedzīvi. Saulei rietot pārdzinis cūkas un stāstījis mājiniekiem, ko pieredzējis; bet tie izzobojuši puiku: “Tenkugrabis! ko savārās, ko ne: grib prātīgiem cilvēkiem pasakas ieblādēt.” — “Ne, ne!” puika atmet ar roku un liekas labāk gulēt. Bet sapņos tam parādas vecs vīriņš, sacīdams: “Dzirdi, puika, rītu, cūkas ganīdams, ielien tai alā, ieej pilī, uzkāp pils tornī un pazvani tos divus pulksteņus, kas tur karājas; bet ieliec labi cienā, ko pulksteņi skanēdami sacīs.”
No rīta celdamies, puika nekā vairs mājiniekiem neieminas par saviem vakarējiem brīnumiem; un, taisnību sakot, ko arī plātīsi muti: teiks varbūt vēl, ko sapņojis, lai lielie atkal izzobotu tikai. Liela vajadzība! Labāk klusītiņām aizdzen savas cūkas un dara, kas darāms. Jā, nu tā uzkāpj pils tornī, paskatās uz augšu: ir gan divi pulksteņi. Sāk zvanīt — ieklausās tādu brīdi — viņam liekas: pirmais pulkstenis skan: “Dun, dun!” otrs: “Danga, danga!” — “Ače, tie jau dzied: Dundangu, Dundangu!” puika iesmējas pats savā nodabā. Un līdz to izteicis, te pils paceļas gaisā un cilvēki un lopi atdzīvojas; bet puika pats pārvēršas par akmeni. (Puika esot uzminējis pils vārdu, tādēļ tā uzcēlusies.) Ilgi vēl šis akmens glabāts Puišu kalnā, un ļaudis tur ziedojuši gan ziemu, gan vasaru.
Dundaga, 3. A. L. P. Secē. LP, V, 409, 206. Bienemann, Livl. Sagenbuch, 137, 177.

Avots: „Latviešu pasakas un teikas“ (1925–1937); http://www.lfk.lv/pasakas

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s