Dundagas pils (teika)

Grāmatā “Latviešu tautas teikas”, kas izdota 1988. gadā apkopotas vēsturiskās teikas, tai skaitā arī par Dundagas pili.

Dundagas pils
Kur tagad Dundagas pils, tur senāk bijis dumbru kalns. Reiz puika ganījis cūkas šā kalna tuvumā; te piepeši vi­ņam nozudis melnais vepris — kā ūdenī. Domājis: mājā pārskrējis, bet iet raudzīt — nekā. Sameklējis visu pava­karu — nekur un nekur. Te pret vakaru vepris izlien no slepena cauruma turpat kalna malā un tīri vai kukst vien, cik resns noēdies. Līdis raudzīt, kas tad tur tādā caurumā īsti ir. Ielien — nav vis caurums vien: vesela ala ar lie­liem labības apcirkņiem, ar zirgiem, ar govīm kūtīs; bet visi šie lopi nedzīvi tikai. Gabaliņu aiz kūtīm ierauga vēl lepnu pili. Istabās sēdējuši aiz apklātiem galdiem cilvēks pie cilvēka; bet arī visi nedzīvi. Saulei rietot, pārdzinis cū­kas un stāstījis mājiniekiem, ko pieredzējis, bet tie izzo­bojuši puiku: „Tenkugrabis! ko savārās, ko ne, grib prātī­giem cilvēkiem pasakas ieblādēt.” — „Ne, ne!” puika atmet ar roku un liekas labāk gulēt. Bet sapņos tam parādās vecs vīriņš, sacīdams: „Dzirdi, puika, rītu, cūkas ganī­dams, ielieni tai alā, ieeji pilī, uzkāp pils tornī un pazvani tos divus pulksteņus, kas tur karājas; bet ielieci labi cienā, ko pulksteņi skanēdami sacīs.”
No rīta celdamies, puika vairs mājiniekiem neieminas par saviem vakarējiem brīnumiem; un, taisnību sakot, ko arī plātīsi muti: teiks varbūt vēl, ka sapņojis, lai lielie atkal izzobotu tikai. Liela vajadzība! Labāk klusītiņām aizdzen savas cūkas un dara, kas darāms. Jā, un tā uz­kāpj pils tornī, paskatās uz augšu: ir gan divi pulksteņi. Sāk zvanīt, ieklausās tādu bridi, viņam liekas: pirmais pulkstenis skan „dun-dun!”, otrs — „danga-danga!” — „Ače, tie jau dzied: „Dundangu, Dundangu!”” puika iesme­jas pats savā nodabā. Un, līdz to izteicis, te pils paceļas gaisā un cilvēki un lopi atdzīvojas, bet puika pats pārvēršas par akmeni. Puika esot uzminējis pils vārdu, tādēļ tā uzcēlusies. Ilgi vēl šis akmens glabāts Puišu kalnā, un ļaudis tur ziedojuši gan ziemu, gan vasaru.
LTP V, 409, 206. Pier. Jēkabpils Secē ap 1893.

Avots: Latviešu tautas teikas. Vēsturiskās teikas. Rīga, “Zinātne”, 1988.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s