Teiksmainais novads (1943.)

Varbūt dažs vēl nezina, ka Latvijā ir pagasts, platībā lielāks par bijušo Lichtenšteinu un vēl ci­tām mazām valstiņām. Tas ir teiksmainākais novads senajā Kursā — Dundagas pagasts.

Piedāvājam rakstu no laikraksta “Laikmets” 1943. gada 11. jūnija numura par Dundagas novadu.
 Laikmets (11.06.1943.)
Teiksmainais novads
Varbūt dažs vēl nezina, ka Latvijā ir pagasts, platībā lielāks par bijušo Lichtenšteinu un vēl ci­tām mazām valstiņām Tas ir teiksmainākais novads senajā Kursā, kādreizējā dzimtkungu monarchija un vēl tagad ar varenākajiem mežiem — 853 kv. km lielais Dundagas pagasts. Tumšajos mežu biezokņos slēpjas stirnas, meža cūkas un brie­ži, un vakaros, liekas, te aprimst arī visi četri ze­mes vēji. Egļu galotnes rītos noslauka dziestošās zvaigznes, ko gan neviens dundadznieks nav gājis uzlasīt, bet dzintars te esot atrasts dzirnakmeņu lielumā, un zelta nauda manīta paslēpta šķirstos, mucās, podos…
Galvenā iela, kas cauri Dundagas centram aizlokās pāri ēnainajiem upes līčiem

Galvenā iela, kas cauri Dundagas centram aizlokās pāri ēnainajiem upes līčiem

Vissenos laikos ļaudis šeit dzīvojuši lielos cie­mos, kur ar vareno mežu sveķu un skuju smaržu gaisos plūda jautrība un bezbēdība, jo tad cilvēki pasauli atrada daudz jaukāku nekā tagad. Pilis tad varējušas nogrimt, un maza burvestība tās atkal iz­celt. Kāds dundadznieks, reiz iemaldīdamies šādā nogrimušā pilī, neieguvis laimi un bagātību tāpēc, ka, pretēji aizliegumam par neko nebrīnīties, brī­nījies par mazā pils kunga līgavas garo degunu.. .
Uz Rīgas bīskapa Nikolaja izlēņotās zemes upes un ezera malā 1249. gadā ordeņa mestrs fon Gröningens (von Gröningen) uzcēla Dundagas pili. Garajā Dundagas vēsturē mainījušies daudzi vald­nieki un arī pati pils vairākkārt degusi un atkal atjaunota. Tagad Dundagas pilī ir pagasta tiesa, policija, ugunsdzēsēji un ambulance.
Krēslas stundās klīstot pa Dundagas pils — šīs drūmās viduslaiku celtnes vecajiem gaiteņiem un ejām, liekas, viss senais it kā atdzīvojas. Kādrei­zējie pils kalpotāji redzējuši dažādas parādības, dzirdējuši dīvainus trokšņus un naktīs dažreiz bē­guši no pils spokiem pa logiem un pa tumšajiem koridoriem staigājuši pārkrustīdamies … Tagad tikai veco koku silueti mierīgi noliecas pāri pils parka ūdeņiem.
Dundagas senā bruņinieku pils, kuras biezie mūri glabā daudz teiksmainu noslēpumu.

Dundagas senā bruņinieku pils, kuras biezie mūri glabā daudz teiksmainu noslēpumu.

Nevar vienaldzīgi paiet garām Kalna dārzam — simtgadīgām liepām apaugušai Dundagas ezera saliņai. Ezera otrā krastā iepretim pilij atrodas senlatvju pils vieta zemes rags, atdalīts grāvjiem.
Dundagas tagadējā skaistā baltā baznīca celta 1766. g. Tās smailais tornis gan būvēts vēlāk. Te sprediķojis Jēkabs Bankavs — populārās sprediķu grāmatas autors. Ērģeles būvējis dundadznieks Ansis Dinsberģis; ievērojama ir altāra glezna J. Rozentāla „Lieldienas rīts”. Dundagas baznīcā glabājas granīta piemiņas plāksne pasaules karā un brīvības cīņās kritušajiem latvju varoņiem — dundadzniekiem ar rakstu: Tik tie, kas sevi ziedot prot, var tēvu zemi vainagoti
Dundagā dzīvojis, strādājis un miris dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Ernests Dinsberģis, kas daudz darījis arī izglītības laukā, būdams še par skolotāju. Krievu varas laikā, kad bija 25 g. kara klausība un „rekrūšu ķeršana”, Dinsberģis nodibina rekrūšu izpirkšanas biedrību, kas izpir­ka visus pagasta rekrūšus. Dinsberģis piedalījies arī Kr. Valdemāra jūras skolas dibināšanā un darbojies visās biedrībās.
1887. g. Irbiņa dibinātais stipendijas fonds dau­dziem centīgiem Dundagas jauniešiem pavēris durvis augstākai izglītībai. Dundadznieki vēl ta­gad nožēlo, ka 1. pasaules karš šo vērtīgo pasāku­mu izjaucis.
Simtgadējs milzīgā apmēra ozols Dundagas pils parkā , kas iespiests Latvijas pirmajā lielākajā naudas zīmē.

Simtgadējs milzīgā apmēra ozols Dundagas pils parkā , kas iespiests Latvijas pirmajā lielākajā naudas zīmē.

Starp daudzajām senajām dundadznieku teikām un sendienu paliekām visai interesants „kāds lau­lāšanas sakraments“, kurā starp citu minēts, ka, dodamies laulībā, dundadznieks pāriet sievas pil­nīgā kalpībā un izmantošanā. Tagadējie dundadznieki to, liekas, piemirsuši., vienīgi varbūt to vietu ne, kur minēts, ka sievām vīri jāklausa kā vistām gailis.
Četru Dundagas ciemu nosaukumi radušies pēc miestiņa dzeršanas. Sausteres ciemā izdzēruši visu sausu, ildzernieki ilgi dzerot, vādzemieki — vāji, bet vislabāk savu vārdu arī vēl tagad attaisnojot labdzernieki. Miestiņš Dundagā arī tagad ir cieņā, kaut gan tagad tur ir arī spirta dedzinātava. Dundadznieki vispusīgi izmanto iecienīto sakņaugu kartupeli, spirta dedzinātavā no tā iztecinot sī­vumu un sīrupa fabrikā izvelkot saldumu.
Dundagas ciema iedzīvotāji nemierā vienīgi ar kādreiz plūdu izpostīto elektrības ierīci, jo — bez elektrības gaismas, sevišķi tumšajos ziemas vaka­ros, grūti esot tikt pie gara gaismas …
Kam nav iespējas aizkļūt Alpos var apskatīt Zi­los kalnus. Zilo kalnu apkaimē „Slīteres džung­ļos” atlantiskā klimata iezīmes: te var ieraudzīt efejas, īves, cilvēka augumā papardes, sūbra zāli, miešķi.
Jūrmalas ciemos vairums zvejnieku. Te pat bēr­nus jūrmalas smiltīs redz rotaļājamies pie izzve­joto reņģu kaudzēm Lielākie jūrmalas ciemi — Mazirbe, Melnsils, Pitrags, Saunags, Košragciems.
Dundaga aicina ciemā

Dundaga aicina ciemā

Pāri Ziliem kalniem un cauri ,,mūža mežiem” — Kolkas rags — lībiski nozīmē — mirsti, blēdi! Te senie lībieši ar vālēm nosituši savus ienaidniekus. Visos šajos Dundagas jūrmalas ciemos var sastapt kādu lībiešu sētu, kura vēl saglabājusi daudz sava senatnīguma — valodu, paražas, tērpus, ēku ārējo izskatu.
Netālu no Šlīteres bākas Magdalēnas grava šķeļ Zilos kalnus. Te atrodas arī teiksmainā Dāvida ala. Virs alas uz klints kādreiz pacēlusies Dāvida pils, kas nogrimusi, bet pēc seniem vēstījumiem atkal izkāps gaismā.
Melnsilā, starp Ģipku un Kolku, kādreiz bijusi drausmīgā jūras laupītāja Tromeļa pils. To nopostīja kāds igauņu bruņinieks, kas pēc izbēgšanas no šīs pils cietuma vēlāk atgriezies ar karavīriem. Pilī dzīvojošie jūras laupītāji nogriezuši jūrniekiem, kājas un kaltējuši uz krāsns, lai pēc tam varētu zābakus novilkt.
Tagad pils paliekās turienes iedzīvotāji kaltē ķieģeļus un lauž akmeņus. Koku biezokņos te dīvains klusums un miers; pusdienas saulē meža ezeru gludos līmeņos simtgadējās egles spoguļojas kā mūžības acīs.
Anda Rītupe.
Teiksmainais novads (11.06.1943.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s