Dundagā māk turēties kopā (1984.)

Laikraksta “Cīņa” 1984. gada 5. janvāra numurā ir publicēts I. Būmanes raksts “Dundagā māk turēties kopā”, kurā rakstīts par kolhoza “Dun­daga” un Dundagas ciemata sadarbību.

Cīņa (05.01.1984.)
Dundagā māk turēties kopā
Tuvojoties PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām, darba kolektīvi aktīvi apspriež PSKP CK decembra (1983. g.) Plēnuma materiālus, PSKP CK ģenerālsekretāra J. Andropova dotos norādījumus un vēlēju­mus, izvērtē paveikto un uzņemas saistības turpmākajam darbam. Jo mūsu valsts spēks un varenība balstās uz ekonomikas stabilitāti. Tāpēc ir svarīgi, lai rajonu ciemu un pilsētciematu Tautas deputātu padomes, to izpildkomitejas un rajonu agrorūpniecisko apvienību padomes, saimniecību vadītāji kopīgiem spēkiem rūpētos par lauksaimniecisko ražošanu.
Talsu rajona Dundagas pilsētciematā īpaša vērība veltīta
  • lauku iedzīvotāju sociālo apstākļu uzlabošanai;
  • jaunās lauksaimnieku maiņas audzināšanai;
  • kolhoza un pilsētciemata izpildkomitejas sadarbībai ar personisko palīgsaimniecību īpašniekiem.
Kur vēl ir tik akme­ņaini tīrumi kā Dun­dagā?
Pat kadiķa saknei zemītes nepietiek, un tā krumpu krumpām tinas apkārt akme­nim.
Pērnā pavasara zemkopī­bas kultūras skate parādī­ja, ka dundadznieki Talsu rajonā ir ceturtie. Ja var spē­koties ar Stendes selekcijas un izmēģinājumu staciju, Ļe­ņina kolhozu, tad ir sīksti strādāts.
Kur vēl ir tik lieli attālu­mi no viena kolhoza stūra līdz otram? Vienīgi Jēkabpils rajona PSKP XXV kongre­sa saimniecībā. Kolhozs “Dundaga” ir otra lielākā Latvi­jas saimniecība. Un meži, me­ži, meži… Kā zaļi cietokšņi tie norobežo daudzas lauku mājas no citām pat desmitiem kilometru tālu.
Taču cilvēki strādā visur. Kūtis ir Mazirbē un tīrumi turpat skopajā Jūrmalas smil­tī. Tāpat Vīdāles iecirknī, 14 kilometrus no Dundagas. Va­jadzīga nopietni pārdomāta darba organizācija, lai varē­tu ritmiski strādāt. Vai tas Izdodas? Pērn vienam liel­lopam sagādāti 13 centneri barības vienību, siena vien — par 208 procentiem, paš­ražotās spēkbarības — 225 procenti salīdzinājumā ar pērno gadu.
Kur vēl ir vieta, kas jo­projām liktos noslēpumaina, kur teikas un vēstures liecī­bas sastopamas vai uz katra paugura, katrā silā?
Mazirbē ir Mēra akmens.
Kalķupītes kraujā krastā Puišakalns, kur vēl gad­simta sakumā atradies koka tēls. Cik zināms, te bijis pils­kalns. Bet tēls …? Ko tas nozīmējis?
Plašās ezerpļavas ir 19. gadsimta vidū jūrā aizlaistā Dieviņezera dibens.
Dundagas pilī šad tad spo­kojoties Zaļā jumprava.
Dundagas meži ir tik va­reni, ka joprojām liekas pir­matnēji.
Šaipus Dundagas ir ceļš, kas iegriežas pie Dinsberģu Ernesta, uz pirmo latviešu zemnieku skolu.
O, Dundagas pils, kāds ie­sauksies. Nezinādams, ka lietos un sniegos Kultū­ras ministrijas restauratori pametuši noplēstu prāvu pils jumta daļu. Tiesa gan, prie­cē jaunais sarkanais dakstiņu klājums, ko restauratori ne­sen paguvuši uzlikt. Daļēji atjaunots galveno vārtu tornis. Toties viss pārējais iz­skatās bēdīgi. Jau ilgus ga­dus ir pārmests rajonam, ir pārmests dundadzniekiem. Bet vai ciemats spēj saviem spēkiem restaurēt plašo, uni­kālo pili? Nespēj, lai cik liels būtu patriotisms.
Ciemats bez savu iestāžu, organizāciju un uzņēmumu izpratnes un atsaucības ne­var plānot ne sociālo, ne ekonomisko attīstību. Agrokompleksa apstākļos, kā at­zīst izpildkomitejas priekšsē­dētājs Arnolds Vērdiņš, stip­rākais balsts ir kolhozs. Tā jābūt, jo saimniecība ir pa­ti lielākā un rīcībspējīgākā. Taču tā nav turīga. Rocība jāizmanto prātīgi. Pildot cie­mata Tautas deputātu pado­mes izpildkomitejas pasāku­mu plānu par lauksaimniecis­kās ražošanas vadīšanas rea­lizēšanu no 1982. gada līdz 1985. gadam, izpildkomiteja līdztekus valsts līdzekļiem prāvu daļu celtniecības, lab­iekārtošanas un remonta ie­guldījumu paredz uz kolhoza rēķina. Kolhoznieki savukārt izmanto jauno tirdzniecības centru, kur ir pārtikas un rūpniecības preces, kulināri­jas cehs un veikals, ēdnīca, tāpat pārējo tirdzniecības un sadzīves sektoru. Jaunajā, kolhoza celtajā bērnudārzā paredzētas vietas ne tikai lauksaimnieku, bet arī citu ciemata ģimeņu bērniem.
Izpildkomitejas priekšsēdē­tāja teikto — par labo sa­darbību ar kolhozu — lietiš­ķais pasākumu plāns visnotaļ apstiprina. Tomēr mulsina tas, ka par pasākuma izpildi atbild gan izpildkomiteja un kolhoza valde, gan rajona celtniecības pārvalde un patērētāju biedrība, gan vidus­skola, bet tikai dažviet figu­rē Ventspils mežrūpniecības saimniecība; dažas no lielāka­jām organizācijām, kā ūdens saimniecības un meliorācijas pārvietojamā mehanizētā ko­lonna, ciemata dzīvē nepie­dalās. To nevar uzskatīt par normālu parādību, jo lauku attīstība agrokompleksa apstākļos prasa godprātīgu līdz­dalību no katra. Atceros kolhoza priekšsēdētāja Aldoņa Zumberga telefona sarunu ar “Daiļrades” ļaudīm siena lai­kā. Kad visi dundadznieki gā­ja palīgā, daiļradnieki attei­cās. Viņiem neesot saskaņots ar priekšniecību. Bet ciemaniekiem pienākošos labumus bauda visi. Ja kolhozs spēj atvēlēt vīrus Dundagas veika­lu remontam, tas arī tāpēc, ka ienākumi no lopkopības ir jūtamāki nekā agrāk. Un šie Ienākumi ir tiešā sakarā ar vasarā sarūpēto sienu. Ar­nolds Vērdiņš labi pazīst at­karību no tiem uzņēmumiem, kuru vadība atrodas vai nu Rīgā, vai Ventspilī. Parastais atrunas iemesls — nav saskaņots. Tāpēc izpildkomiteja iztiek bez šīs atkarības, vienkārši neplāno līdzdalību. Jo izpildkomitejai vajadzīgi dro­ši partneri, vadītāji, uz kura vārdu var paļauties.
Arnolds Vērdiņš šo pro­blēmu apgaismo bez asumiem. Pierasts. Turklāt visiem Dundagā jādzīvo.
Toreiz, jūnijā Aldonis Zumbergs vis tik mierīgs ne­bija. Kāpēc visi saprot, bet viens ne?
Talsu rajona agrorūpniecis­kās apvienības padomes priekšsēdētājs Vilnis Kleinbergs sprieda kategoriski:
Ja “Daiļrade” arī turp­māk izturēsies tā kā līdz šim, mēs ierosināsim jautājumu, vai tāds uzņēmums mūsu rajonā vispār ir vajadzīgs.
Karstajās 1983. gada siena dienās Vilnis Kleinbergs sevišķi gan­darīts bija par dundadznie­kiem. Un nepievīlās. Vēlāk, rudenī, man teica! — nē, Zumbergu vis nesatiksit, dakteri piespieda paārstēties, siena laikā ņēma par šerpu.
Es gan nedomāju, ka priekšsēdētājs, kopā ar speciālistiem iedams pie siena, būtu pārpūlējies gluži fiziski viņam neilgs vadītāja stāžs, savu prasīja tieši garīgā slo­dze. Dundadznieki, kā jau kurzemnieki, ar atzinību ir skopi. Aldonim Zumbergam viņi tic. Redz, ka priekšnieks nežēlo sevi, nedomā par sev izdevīgo, savām ērtībām, bet gādā kopējo labumu.
Ciemata izpildkomitejas pa­sākumu plāns nosaka, ka vi­dusskolā par pulciņu vadītājiem strādā četri kolhoza speciālisti. Galvenais inženieris Reinis Miķelšteins. Galvenais zootehniķis Austris Kristapsons. Zirgkopības zootehniķis Jānis Mežnieks. Partijas ko­mitejas sekretārs Ivars Šleiners. Visi — jauni vīri. Te atceros, ka, tāpat kā tagad Ivars, arī Aldonis Zumbergs vēl bija komjaunatnes vecu­mā, kad tika ievēlēts par kol­hoza partijas komitejas sekre­tāru.
Viņi nevada pulciņus vien. Galvenais Inženieris pasniedz rasēšanu. Priekšsēdētājs ir mācījis militāro un traktoru mācību. Galvenais zootehniķis ir lopkopības pamatu skolo­tājs. Partijas komitejas sekretārs apņēmies strādāt ar orientieristiem.
Par to Dundagā nebrīnās. Arī nejūsmo. Bet tā ir radu­sies tā stiprā saite, kas vieno ciemata un lauksaimnieku rū­pes. Tapusi reāla, noturīga profesionālā orientācija.
Tajā pašā pasākumu plānā atzīmēts, ka pērn uz augstākajām mācību Iestādēm ar stipendiju nosūtīti četri, uz vi­dējām speciālajām — seši skolas absolventi. It kā nav daudz. Bet tie ir stabili skait­ļi. Jaunieši, kas nesvārstās. Piemēram, divās meitenes iestājās akadēmijas zooinženieru fakultātē, kur jaunie se­višķi negrib mācīties. Aldonis Zumbergs piebilda: — Jau­najam cilvēkam jābūt skaid­rībā par savu nākotni. Tad mācās un strādā labprāt. Tad nebaidās, ka darbs būs grūts, kaut arī pazīst tā grūtumu.
Dace Zadiņa, iecirkņa priekšnieces un veterinārfeldšera meita, studē neklātienē akadēmijā. Viņas māsa Hardija jau ir diplomēta zootehniķe un trenē sporta zirgus. Zirgkope Ina Skujeniece stu­dē neklātienē — arī par zootehniķi.
Kolhoza vadība skatās uz priekšu, domājot gan par sa­vas saimniecības, gan ciema­ta kopējo perspektīvu. Jau­niešus sūta mācīties dažādās profesijās. Uz medicīnas sko­lu, uz Fizkultūras institūtu. Lai ciematā strādātu pašu cil­vēki, dundadznieki.
Dundagas kolhoza komjau­natnes pirmorganizācija ir viena no lielākām republi­kas laukos — 207 komjau­nieši. 60 ir mehanizatori un šoferi. 22 — lopkopji. 19 — speciālisti. Pavisam kolhozā ir 800 strādājošo,. Komjau­niešu sekretārs Gunārs Kārkliņš saka: — Mums daudz jāstrādā jaunu biedru sagata­vošanā. Vēl komjaunatnē va­ram uzņemt apmēram 65 Jau­niešus.
Ir grūti noslēpt prieku. Par to, ka pietiek, kas strādā. Ka ir jaunā maiņa. Jo tikai tad varam ķerties pie saknes dar­ba kvalitātei. Un kāpēc gan nepriecāties! Bez pūlēm, bez mērķtiecības tas nav noticis. Kolhoza sadarbībā ar skolu un ciematu var saskatīt vairākas pakāpes.
Pati vienkāršākā — ražo­šanas brigādes. Tās ir visos četros iecirkņos, centra ie­cirknī — divas. Tāpat dārz­niecībā, cūku kompleksā (tur pastāvīgi strādā seši komjau­nieši un jaunieši), mehāniska­jās darbnīcās. Puiši, kam ir tiesības — uz traktoriem. Kas vēlas, palīdz ēdnīcā, vei­kalos. Tagad skolēni varēs praktizēties arī jaunajā bērnudārzā. Pērn centra iecir­knī skolēni uzņēmās šefību par 60 hektāru lielu kartupe­ļu lauku, kurš deva 200 cent­nerus no hektāra.
Tālāk — jau minētie pul­ciņi. Un lietišķā saikne, kas vieno pedagogus speciālistus ar skolēniem, kurus interesē lauku profesijas.
Beidzot — jauniešu pie­saistīšana laukiem ar kādu sporta vai pašdarbības veidu.
Ja ir zirgkopības speciā­listi, treneris, jābūt arī spor­ta zirgiem. Jā, šis sporta veids radīts speciāli jaunie­šiem. Tagad pavisam kolhozā ir 60 zirgi, divpadsmit — sporta zirgi. Šogad piedzimu­ši seši kumeliņi. Ļoti simpā­tiska un zemnieciski nosvērta likās priekšsēdētāja attieksme:
— Mums zirgi ir pie fer­mām, jo mazajām kūtīm pie­vest barību gluži labi var ar zirgu. Kad sporta zirgs nokal­pojis savu “sportista” mūžu, to var likt darbā.
Kaut arī vasarā bija kup­li apmeklētas jātnieku sa­censības, dundadznieki ar zirgkopību naudu pelnīt ne­domā. Iespējams, tādai attiek­smei ir lielāka vērtība nekā naudai, zirgs taču ir arī zem­kopja ētiskais satvars.
Ciemats neiztiek bez kolho­za. Kolhozs — bez ciemata. Izpildkomitejas pastāvīgās lauksaimniecības komisijas priekšsēdētājs ir kolhoza inženieris hidrotehniķis Leons Novicāns. Galvenais ekono­mists Teodors Freibergs vada finansu, budžeta un sabiedris­kās ēdināšanas pastāvīgo ko­misiju, bet Reinis Miķel­šteins — transporta, dzīvok­ļu, komunālās saimniecības un labiekārtošanas pastāvīgo ko­misiju. Pašas nozīmīgākās un atbildīgākās.
Tik lielam ciematam kā Dundaga ir svarīgi, kā veidojas palīgciemati.
— Vīdālē būs kolhoza in­dividuālā sektora apbūve, — priekšsēdētājs rādīja, kad braucām cauri iecirkņa cen­tram. — Te arī tagad ir pā­ris desmiti māju, veikals, ēd­nīca, vecmāšu un feldšeru punkts, ir bibliotēka un kino­zāle, sadzīves pakalpojumu punkts. Komjauniešiem pado­mā ierīkot skijoringa trasi. Cilvēkiem jādzīvo tur, kur viņi strādā. Šajā Iecirknī vai­rums zemes Ir meliorēta, diez­gan daudz lopu fermu. Redzat tur to govju kūti? Tās ir Rīgzemes, mūsu un arī rajo­nā vienīgā komjauniešu un jauniešu ferma, turpat bla­kus teļu kūts. Vīdālē paredzēta liela slaucamo govju ferma. Tas nozīmē — vaja­dzēs kur dzīvot lopkopjiem.
Domājam, ka Vīdālē nā­kotnē celsim skolu. Pašlaik Dundagas vidusskolā mācās 46 vīdālnieku bērni, apmēram divdesmit ir pirmsskolas ve­cumā.
Patlaban jau tiek izstrādā­ti ciemata projekti Vīdālei un Nevejai. Arī Nevejas iecirknī ir tikpat daudz māju kā Vīdā­lē, pasts, krājkase, bibliotēka, ēdnīca. Arī te cels individuālās mājas. Palīgciemats būtu vajadzīgs Kaļķos, jo tur vismazāk darbaspēka. Citiem ie­cirkņiem strādātāju gan pie­tiek, bet ko kaimiņiem aiz­dot nav.
Ar piešķirtajiem naudas un būvmateriālu resursiem jārī­kojas tā, kā prasa ekonomis­kā un sociālā attīstība. Piemēram, var gadīties, ka pare­dzētās 24 dzīvokļu ēkas vie­tā jābūvē individuālās mājas.
Dundagas ciemata saimnie­ku un kolhoza vadības ieska­ti par individuālo sektoru un personisko palīgsaimniecību sakrīt.
Pirmkārt, laucinieki tagad atgriezušies pie dabiskā dzī­ves ritma, viņi labprāt tur lopus, un tas nāk par labu gan ģimenei, gan ciematam.
Otrkārt, individuālā sektora plānota, saprātīga attīstība ir vislabākais līdzeklis bērnu darbaudzināšanai. Vai pie katras daudzdzīvokļu mājas ir dārziņi? Nē. Kamēr ģimene sataisās iet ravēt, savs brīdis paiet, un puika vēl pa ceļam uz dārzu satiek draugu — cik pamatīgs tas darbs iznāk? Bet pie lauku mājas sakņu dobes aiz loga, kūts pāri pagalmam.
Dundagas ciemata izpild­komitejas sekretāre Aina Kriķīte ar gandarījumu stāstīja par individuālā sektora iegul­dījumu. 1982. gadā gaļas ie­pirkuma uzdevums izpildīts par 165 procentiem, kas 2,5 reizes pārsniedz 1981. gada līmeni. Pirmā vieta Talsu ra­jonā. 1983. gadā iepirktas 1248 tonnas piena, bet aizpērn visa gada plāns bija 1087 tonnas. Gaļas iepirkuma uzde­vums izpildīts. 110 paredzē­to kartupeļu tonnu vietā — 198 tonnas.
Tas liecina par mērķtiecī­gu un pacietīgu izpildkomite­jas darbu ar iedzīvotājiem. Ja gandrīz visi lopu turētāji pērn noslēdza līgumus par lopu pārdošanu, tad ar katras palīgsaimniecības īpašnieku ir laba saprašanās. Bet Dun­dagas kolhozā vien ir 789 lauku mājas.
Tomēr — spried, kā gribi, ar izskaidrošanu un pierunā­šanu vien individuālā sektora plānu pildīt nav iespējams. Jārada priekšnoteikumi, lai dundadznieks liekos piena litrus, barokli vai bulli pārdotu valstij, nevis vestu uz tirgu. Starp citu, uz to attiecas arī lopu nodošana rudenī — lai tad, kad lops pienācīgi noba­rots to varētu tūlīt pārdot. Ciemats šo kārtību garantē.
Ja ģimene grib turēt lopus, bet nav kārtīgas kūts, pašiem to uzbūvēt ir sarežģīti. Ne vienmēr laimēsies nopirkt būvmateriālus, un var gadī­ties, ka jāmeklē “kreisā pre­ce”.
1981. gadā ciematā uzbū­vēja un Izremontēja 19, aizpērn — 13, pērn — vēl 6 kūtiņas, 1983. gadā indivi­duālo liellopu daudzums pie­audzis par 81, to skaitā ir 25 govis un grūsnās teles, tā pat 172 cūkas vairāk nekā Iepriekš.
Bija un ir problēmas pie­mājas dārzu apstrādāšanā. Zeme arama, sējams un stā­dāms ir visiem vienā laikā. Zirgu nav tik daudz, lai pietiktu visiem. Dažs jau zirgu arī vairs nemaz negrib. Ja sarunās ar kaimiņu traktoris­tu, tas nozīmē cienastu pie glāzītes.
Dundadznieki iemaksā ne­lielu summu kolhoza kasē, un zemi apstrādā saimniecība. Pērn, piemēram, nopietnu pretenziju nevienam nav bi­jis. Kūtsmēslus kolhozs pārdod to dārzu īpašniekiem, kam nav lopu. Aizpērn iznāca 350 tonnas. Tiem, kas no norak­stītajiem traktoru mezgliem vēlas uzmeistarot mazdārza traktoriņu, kolhozs neatsaka.
— Tagad ir apmēram des­mit tādu agregātu, — pa­skaidroja Aldonis Zumbergs,
— un vai tad būtu labāk, ja dzelžus nodotu lūžņos? Cilvēkam, kas strādā ar galvu, nav vaļas ari pudeli cilāt.
Prātīga doma.
Tieši todien īpaša komisi­ja — celtnieki un arodbiedrī­bas pārstāvji — pārbaudīja lauku mājas. Tās, kuru īpaš­nieki lūguši remontu. 1983. gadā, piemēram, sakārtotas apmēram divpadsmit mājas. Un 20 — 27 celtnieki nodarbo­jas tikai ar remontu. Bet speciālistiem jānovērtē. Gadās ģimenes, kas tīšu prātu ne- pielabo ne caurumu jumtā, ne sašķiebušos loga rāmi. Labvē­līga attieksme jau nenozīmē izšķērdību.
Kāda ir individuālā sektora atdeve?
Izpildkomitejas sekretāre Aina Kriķīte jau raksturoja gaļas, piena un kartupeļu iepirkuma uzdevuma izpildi. Tas nav viss. Kolhozam pār­deva 259 tonnas siena, plānotas bija simt piecdesmit. Tam nopļāva 103 hektārus meža pļaviņu, grāvmalu. Lai izžāvētu sienu personiskajiem lopiem, nopļauts apmēram 400 hektāru neplānotu platī­bu. Tas nav tikai siens, piens un gaļa. Tā ir zemkopības kultūra. Kārtības izjūta.
Zemes arājam nomales nav. Visur, kur zeme, aug maize. Atšķirība ir vienīgi tā­da, vai maize vieglāk vai grūtāk iegūstama.
Līdz šim Dundaga at­stāja diezgan juceklīgas apbūves, nepabeigtības iespaidu. Varbūt tur vainoja­mas mežrūpnieku krautuves, kas pirmās tiešā un pārnestā nozīmē duras acīs kā baļķi. Varbūt pārlieku ilgi būvētā tirdzniecības centra apkārtne, kaila un vēl neiekopta.
Nu jau iet uz labo pusi, saka Arnolds Vērdiņš. Tikko kolhozs uzcēlis bērnudārzu. Tik sērdienīgi drīz vairs neizskatīsies ari tirdzniecības centrs. Pamazām veidojas mūsdienu Dundagas seja. It īpaši ciemats ir bagāts ar veikaliem. Kaut arī atvēra jauno centru, Joprojām tirgo­tāji izmanto visas telpas ve­cajā universālveikalā, tikai tagad te ir veikals “Bērnu pasaule”. Kolhozs, pildot sa­vas saistības izpildkomitejas pasākumu plānā, izremontēja gan šo veikalu, gan maizes veikalu, ciemata aptieku un veikalu Plintiņos.
Protams, ja saimniecība sa­vus solījumus ciematam turē­tu tikai formāli, uzspiest šādu darbu nevarētu. Bet ne velti agrokomplekss bez paša lauk­saimnieka darba nozīmē vēl viņa ērtības, to iestāžu pa­kalpojumus, kas vajadzīgi vi­sām ciemata ģimenēm. Jo cie­mats kā centrs ir ietvars, saimniecība — kodols. Čaula sargā kodolu. Taču kodols slēpjas ne tikai zemes ražībā; tas ir ari attieksmē pret sava ciema, savas tautas kultūras vērtībām.
Dundagas pils kolhozam ir par smagu. Parkam gan pasū­tīts rekonstrukcijas projekts, saimniecība apņēmusies to atjaunot. Arī Mazirbes baznīcu atjaunos. Nebūs viegli. Kaut tā nav pieskaitāma Kurzemes arhitektūras pērlēm, toties liela celtne. Baļķi te savesti jau rudenī.
— Kā domāts izmantot atjaunoto ēku, Mazirbe ir tālu Jūrmalā?
— Ēku nodosim Mazirbes internātskolai. Noderēs izstādēm, koncertiem. Telpas būs piemērotas arī plašākiem sarīkojumiem, visiem dundadzniekiem. Es domāju tā: internātskolas pedagogu darbs ir grūts, viņi ir tik aizņemti, ka retāk izdodas ko vērtīgu redzēt, dzirdēt nekā centra ļaudīm, — viņiem šādas ska­nīgas, plašas telpas darīs prieku, — atbildēja Aldonis Zumbergs. — Nevajag turēt mūs par labdariem, kam šāda atjaunošana neko nedod. Prā­va daļa internātskolas beidzē­ju strādā kolhozā, un labi strādā. Jauno slaucēju Māru Apsi nesen esam uzņēmuši partijas biedros.
Gunārs Kārkliņš vēlāk stās­tīja: — Māra strādā Paušeļu fermā, kur būs otrs komjauniešu un jauniešu kolektīvs Dundagā.
Saimniecība šogad ierīkoja skolai slaukšanas apmācības klasi — gaidot, ka tā dos jaunos lopkopjus. Kolhoza vīri izremontēja norakstītu au­tobusu.
Ciemata un kolhoza kopinteresēm ir veselīgs pamats. Ne jau pēc principa — kāds man labums, ja tev palīdzē­šu. Toties — jāpalīdz tā, lai tev gribētos atbalstīt mani.
Lopbarības sagatavošanā bija iespējams izveidot otru maiņu, un kolhozs ir pateicīgs ciemata organizācijām un iestādēm. Tieši tāpēc dundadz­nieki tik bagātīgi piekrāva šķūņus. Ciemata iestādes lau­ku darbu talkās pērn nostrādājušas 148 dienas. Ak­meņu novākšanā, lopbarības sakņu kopšanā nostrādātas 132 dienas. Pats izpildkomitejas kolektīvs uzņēmās saistības apkopt pusotra hektāra lielu biešu lauku. Arī pērn izaudzētie 140 centneri kartu­peļu no hektāra (pret 70 centneriem 1982. gadā) apliecina talku lietderību, zemes lopkopības pakāpi.
Vēl skaidrāku valodu runā lopbarības plānu izpilde: sie­na un pašražotās spēkbarības daudzumi jau minēti, 116 procenti skābsiena, 118 skābbarības, 110 — salmu — tas rāda saimniekošanas līdzsvarotību.
1983. gadā ziemošanas lai­kā dundadznieki pārdeva val­stij 298 centnerus gaļas vairāk nekā iepriekšējā periodā. Kaut arī kolhozs saražoja par 134 centneriem mazāk, nekā plānots, — cūku kompleksa dēļ. Un tas ir īpaši rakstu­rīgs rādītājs ciemata izpildkomitejas darbā, sadarbībā ar individuālo sektoru. Lūk, kā­lab ciematam, tāpat kā kolhozam rūp, lai cūku komplekss strādātu rentabli. Nu nomai­nīts tā vadītājs. Un darbā to jūt. Nu rekonstruē pirmo kor­pusu, bet paredzēti visi. Iezī­mējas cūkkopības perspektī­va.
… Dundagas muiža bija lielākā Baltijā. Tai piederēja 72 800 hektāri zemes. Lepnās pils, muižu un pusmuižu mū­ros iemūrēti latviešu zemnie­ka, amatnieka sviedri, valdi, asinis un sāpes. Zeme paliek tā pati, skopa un akmeņaina, jūrmalas smilts un kadiķu no­ra. Tāpat kā senāk, mēs au­dzējam maizi. Arī tāpēc, lai saglabātu paaudzēs celto, dar­bā mantoto tikumu. Lai no­turētu pamatus. Jo Dundagas dzimtkungu baronu Osten-Zakenu vārds mums maz ko iz­saka, toties zemnieks un amatnieks ir mūžīgs.
Dundadzniekiem darbs vei­cas. Ne vieglumu vai priekš­rocību dēļ. Ar labu gribu, izturību un gudrību — turēties kopā.
Tovakar Aldonim Zumber­gam ar dzīvesbiedri vēl bija paredzēts mēģinājums. Un kultūras nama direktore Va­lentīna Bernāne noprasīja: — Vai šovakar ar Sarmīti būsit uz kori… ?
— Jāatnāk ir. — brīdi pa­vilcinājies, priekšsēdētājs at­bildēja.
— Nu tad ņem puiku līdzi Kamēr Jūs dziedās, es un mazais pa kultūras namu ar ratiņiem.
Vai tas ir daudz? Maz? Ne­zinu. Bet tā var tikai savējie.
I. Būmane
Dundagā māk turēties kopā (Cīņa, 05.01.1984.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s