Dundagas lielajos mežos (1939.)

Piedāvājam laikraksta “Kurzemes vārds” 1939. gada numurā publicēto rakstu, kurā stāstīts par kāda ceļotāja pieredzēto Ziemeļkurzemē.
Kurzemes vārds (02.07.1939.)
Dundagas lielajos mežos
Vērojami Ziemeļkurzemē
Sākot savu ceļojumu uz Kurzemes ziemeļu galu, jau diezgan skaidri apzinājos, ka sevišķi viegls šis ceļo­jums nebūs. Ne par velti apvidu ap Dundagu uzskata par mazliet pa­mestu. No rīta izbraucu uz Kuldīgu, pēcpusdienā ar autobusu uz Ventspili, nakti samocījos ne visai tīrā viesnīcas istabā un otrā rītā, ar zināmu neuz­ticību sēdos mazajā vilcienā, kam mani vajadzēja aizvizināt uz Dun­dagu. Atviegloti uzelpoju, kad pēc vairāku stundu brauciena, mazvagonam čīkstot un šūpojoties, beidzot ie­raudzīju Dundagu.
Dundagas vēsture ir tikpat veca, cik raiba. Jau rakstītā vēsture tai skaitāma no 1200. gada, bet nerakstītā — daudz agrāk, par ko liecina mazliet pārveidotais skandināvu „Donedange”, kas nozīmējot jūras stūri. Un tāds šis apvidus pirms vairāk tūk­stoš gadiem noteikti ir bijis.
Bet ir arī jaukākas lietas, ko par pili un tās apkārtni var stāstīt. Tās ir teikas, kas diezgan lielā skaitā ap­vij šo seno mitekli. Kāda no tām stāsta par zelta naudas šķirstu parka salas pazemē, ko sargājot divi vareni lauvu tēli. Cik tam visam var ticēt, lai zin tie, kas šos nostāstus izdomājuši.
Un kas Dundagai ir no mūsu pašu valsts vēstures? Nav daudz — piemiņas plāksne Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem dundadzniekiem. Un tad vēl — saticīga daba un griba strādāt. Tas ir galvenais.
Un kad es otrā dienā jaunceltajā stacijas ēkā atkal gaidu mazvilcienu, kas kārtēji nokavējies, mani skati vēl atvadām noglāsta kupli zaļo par­ku un slaido balto baznīcu, kas sla­vena ar Rozentāla gleznoto altār­gleznu.
Mēs braucam. Vagonā, kur vietas tikko desmit cilvēkiem, rit visdzīvā­kās sarunas un divi dundadznieki sava izloksnē ļoti dzīvi par kautko strīdas. Un kad es no īpatni skaņu jūkļa sāku kautko saprast, ir Šlītere.
1936. gadā šo vietu apmeklējis Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis un teicis vārdus, par kuriem mēs, kur­zemnieki varam lepni būt:
„Zilie kalni ir viena nu visskaistākajām vietām Latvijā, — te ir tā­das aizas un gravas, kas atgādina Alpus mazumā”.
Un tiešām šeit ir ko redzēt. Skats godbijīgi vēro stāvās smilšakmens sie­nas, kuras sedz un rotā vareno koku stumbri. Bez tam šeit vēl ir tā saucamais dabas piemineklis. Ar likumu tajā noliegts pat zāli plūkt un eks­kursijas šeit padotas speciāliem no­teikumiem. Te ir īsti džungļi. Koki — īsti milzeņi, kur krituši, tur arī palikuši. Lielās papardes, kas sniedzas līdz krūtīm, vēl papildina šo džungļu iespaidu.
Dabas piemineklī saudzē arī dzīv­niekus, un tajā sastopami pat tādi retumi, kā staltie platradži brieži. Stir­nas šeit redz vai uz 100 metriem un var sastapt arī mežcūku saimi, kas šeit apbrīnojami aukstasinīgas. — Ne tik aukstasinīgi parasti izturas cilvēki, kam viņas gadās satikt — tie tūlit meklē kokus …
Vispār mežcūkas ir šī apvidus lie­lākais posts. Zaudējumu atlīdzībai vien mežu resors gadā izmaksā vairāk desmittūkstošus latu. Lai kautcik izsargātos no šiem meža zvē­riem zemkopji savus laukus apjož bieziem kāršu žogiem, iet naktīs sar­gāt un biedēšanai dauza vecas mi­nas, klabatas vai šauda gaisā.
V.T.
Dundagas lielajos mežos (Kurzemes vārds, 02.07.1939.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s