Dundagā rok kartupeļus (1940.)

Zeme Dundagas pusē ir smilšaina un mālaina.  Laikraksta “Brīvais zemnieks” 1940. gada 24. septembra numurā ir publicēts raksts par to kā zemnieki saimnieko un audzē kartupeļus.

Brīvais zemnieks (24.09.1940.)
Dundagā rok kartupeļus
Kurzemes pussalas pašos ziemeļos lauku ļaudīm nav viegla dzīve, jo dabas apstākļi viņus te nelutina. Smilts, smilts, pa brīžiem drusku mālainas zemes, tad atkal smilts un smilts — tādi te ir lauki. Nav brīnums, ka tāpēc te lielu daļu zemes aizņem meži. Ze­mākās vietās izzūd pat tie un lielās platībās stiepjas staigni purvi. Līdzīgi dažiem citiem piejūras apvidiem, arī te viscaur sastopams milzīgi daudz akmeņu — tik daudz, ka vie­tām nav nemaz iespējams zemi kultivēt lauk­saimniecības vajadzībām, bet jāpriecājas, ka te vēl aug mežs.
Ļaudis par dzīves grūtībām tomēr daudz nesūdzas. Viņi pieraduši pie cīņas ar dabu un norūdījušies, kļuvuši sīkstāki un neatlai­dīgāki. „Akmeņos mēs esam piedzimuši un akmeņos nomirām”, pīpi kūpinādams, pret arklu atspiedies, man teic vecais Kalnenieku mazmājas rentnieks J. Cekuls. „Un tomēr, kad es te paskatot visapkārt, man jāsaka — akmeņu vairs nav tik daudz ko manā bērnībā. To es zinu — akmeņi aug. Ziemas sals tos izceļ no zemes līdz ar apkārtējām velēnām; kad pavasarī zeme nosēžas, akmeņi izlīduši laukā lielāki kā agrāk. Un tomēr — cilvēks ir stiprāks par akmeņiem: akmeņiem jāpa­zūd. Pamazām, gadu no gada lauki top tīrā­ki un beigās paliek vairs tikai tādi milzeņi, ko nevar ne par ko no zemes izkustināt. Ar akmeņiem cīnoties aiziet cilvēka mūžs, bet tad viņi arī zina: kaut ko viņš te ir padarījis, kaut ko labu un svētīgu, atbrīvojot zemi no akmeņu sloga.”
Bet tas nav viena cilvēka un viena mūža darbs — iztīrīt tīrumus un pļavas no akmeņu tūkstošiem. Tāpēc arī ejot pa Dundagas vai kaimiņu pagastiem, neredz neviena tīru­ma, kas būtu pilnīgi brīvs no pelēkajiem un sārtajiem akmeņiem, kuri ietupušies gan ābo­liņā, gan rudzu un kartupeļu laukos.
Viena lieta gan, par ko nevar sūdzēties Strēlnieku saimniece un par ko nesūdzas arī neviens cits dundadznieks — kartupeļu raža. Tā šogad varena. Ja nebūtu kartupeļu, tad ne tikai Strēlnieki, bet arī daudzas citas saim­niecības nonāktu maksāšanas grūtībās — ne­būtu naudas nodokļiem un citām vajadzībām. Visur auguši kartupeļi — gan mitrākās iele­jās, gan uzkalnos, gan smiltī, gan arī mālai­nos gabalos. Patlaban arī rosīgi sākušies kar­tupeļu noņemšana. Gan Strēlniekos, gan ci­tās saimniecībās ļaudis līkņājas pa kartupeļu vagām, un maisi te pildās ātrāk kā citiem gadiem. Brīnums tikai par vienu lietu: pārstaigājot visu plašo Dundagas pagastu, nevienā vietā neredzēju kartu­peļu rokamo mašīnu — visur kartu­peļus noņēma ar rokam.
Pat lielajās Krēķu mājās, kuru saimniekam līdz šīm piederējušas 5 saimniecības, nav kartupeļu rokamās mašīnas. Šai ziņā dundadznieki rīkojas gan ļoti neracionāli. Priedniekos, kur ar kartupeļiem apstādīti kādi pusotra hektārā, visā milzīgajā gabalā ražu ievāc tikai rokām. „Gan jau tiksim arī tāpat galā, mašīnas pirkšanai nav naudas,” teica Priednieku saimnieks Ed. Pēteropšs, kar­tupeļu vagas izardams. Prātīgāk kā citi lauk­saimnieki viņi gan rīkojies ar rudzu sēju. Kā pagājušā gadā, tā arī šogad viņš sējis tikai selekcionētu sēklu, kuru pirms sājas kodinājis. Viņš devis arī labu mēslojumu, tā kā ie­guvis krietni labu ražu — ap 10. graudu. Ar katru gadu viņam ražas ceļas, tā kā, neskato­ties uz neizdevīgajiem dabas apstākļiem viņš šogad no 4 pūrvietām ieguvis tikpat daudz rudzu, kā pagājušā gadā no 5 pūrvietām. Vienu tonnu jau Pēteropšs aizvedis uz labības biroja pieņemšanas punktu un otru tonnu ve­dis pēc pāris dienām.
Divu saimnieku pūliņi un augļi
Gribas pieminēt vēl divus Dundagas lauk­saimniekus, kuri liekas ievērības cienīgi: Laukdambju saimnieks Fr. Freibergs un Laukgalu saimnieks K. Ludvigs. Freibergam pirmās agrārās reformas laikā iedalīta zeme priežu mežā. Kad tas nolīsts un koki aizvesti, Freibergs palicis bez palīga, bez pa­doma un bez līdzekļiem uz 26 ha liela cel­māja. Visa zeme tīra smilts — kā jau prie­dainē: bez tam zeme no vienas vietas nosēta lieliem un maziem akmeņiem. Tomēr — ja kāds ceļinieks tagad iet garām Laukdambjiem, viņam jāapstājas un jānopriecājas par glīto, brūni krāsoto dzīvojamo ēku, par kūti ar uzbraucamo tiltu, par bērziem apstādītu gatvi gar Laukdambju laukiem. „Cīnījos un tiku tik tālu, ka varu jau brīvi nostāties uz kājām” saka Laukdambju saimnieks, kas patlaban ar jauno rudzu zemi nesen uzplēstajā līdumā. Un šie vārdi skan tik vienkārši, bez kādas lepnības un iedomības, kaut gan lepns uz savu darbu Freibergs var būt lielā mērā. Viņi tomēr apzinās, ka bezgala daudz darba vēl priekšā. Lūk, visa celmaine vēl nav kultivēta. Šis pats tīrums, ko viņš tagad ar, vēl tikai pagājušajā gadā uzplēsts ar trak­tora palīdzību. Pagājušā rudenī te iesēja ru­dzus, tie jau nokulti, bet tagad Freibergs tai pašā zemē grib vēlreiz sēt rudzus. Viņš ap­domājis, ka rudzu laukā ir ļoti daudz nesatrunējušu velēnu, sakņu un sprunguļu. Šo zemi viņš tagad pamatīgi sadrumstalos, iears tanī vēl labi daudz kūtsmēslu, un rudziem pēc viņa domām nākamgad būtu jāaug lieliski. Arī šogad viņš te jau ieguvis 7. graudu. Protams, tas bijis iespējams tikai, pateicoties labam mēslojumam. Tāpēc Freibergs katrā ziņā centīsies arī ziemā izmitināt visas savas 5 govis — mēslu dēļ.
Laukgalu saimnieks K. Ludvigs kā viens no nedaudzajiem dundadzniekiem pārvērtis savas purva pļavas auglīgos tīrumos. Vēl tikai šo pavasari viņš ar traktoru uzaris šīs pļavas un iesējis tanīs miežus un auzas. Au­gusi tik varena labība, ka prieks skatīties ir pašam saimniekam, ir viņa kaimiņiem. Au­zas — kas vēlās sējas dēļ vēl gan nav pļau­tas — izaugušas saimniekam līdz krūtīm, un pie atsevišķiem stiebriem viņi saskaitījis pat 140 graudu! Žēl tikai, ka šīs pašas auzas ie­mīļojušas arī meža cūkas un nopostījušas gandrīz vai pusi no lielā lauka. Ar savu rī­cību Laukgalu saimnieks radījis labu piemēru visiem dundadzniekiem, ka nevajag vienmēr žēloties vienīgi par saviem smilšainajiem un akmeņainajiem laukiem, kā arī purvainajām pļavām, bet ka ar apdomīgu un enerģisku rīcību var pārvērst nederīgos purvus par auglīgiem tīrumiem.
Dundagā rok kartupeļus (Brīvais zemnieks, 24.09.1940.)

Avots: Brīvais zemnieks (24.09.1940.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s