Kurzemīte (1968.)

1970. gadā pie lasītājiem nonāca Imanta Ziedoņa 1968. gadā sarakstītā “ceļa idejas” grāmata “Kurzemīte”, kurā dzejnieks raksta arī par Dundagu.

“Kurzemītē” Imants Ziedonis daudz apraksta dabu, kokus, cilvēka neskartas vietas. Viņš nosoda visa jaukā pārveidošanu un nojaukšanu. Latvijā ir skaista daba, taču mums tā ir jāmāk saglabāt, aizsargāt ozolus, bērzus, ezerus, pļavas. Šis darbs liek padomāt par to, kas notiks ar mūsu dzimto pusi, novadu.
Piedāvājam fragmentu no grāmatas, kurā dzejnieks raksta par Dundagu.
Imants Ziedonis
Kurzemīte
Tā, nepaspējis izrunāties ar Ventspils stei­dzīgajiem komjauniešiem par trāpīšanas iespējām, eju baltā vasaras dieniņā ar Ati Freinātu uz Dundagu, par kuru Belteņu Inga (tas pats “grāfs Olivjē”, arī kolportieris) rakstījis dzeju ar visai spirdzinošu sākumu:
Pie zaļās liepas — ak, kāds gods! —
Stāv mazs, mazs krodziņš apēnots.
Tur dundadznieki slāpes dzēš
Un dažu labu joku plēš.
Zem zaļās liepas — ak, kāds sods! —
Stāv vientuļš tirdziņš apseglots.
To dundurs ēd un muša kož.
Viņš kāri ūdens malku ož.
Tāda krodziņa nav. Esot bijis un būšot atkal vecajās mūra vējdzirnavās, ja tikai kāds tās nenojauks. Nezin kāpēc man liekas, ka pār mazpilsētām stāv kāds drauds un tās pama­zam kļūst vienmuļas un vienādi grimētas, kā bezgaumīgi skuķi. It kā kāds mazs bērns mā­cītos zīmēt cilvēku:
“Punktiņš, punktiņš, komatiņš, domu zīme, ritentiņš, stabiņš, stabiņš, vēderiņš, iznāk maziņš cilvēciņš.”
Stāv kaut kur veca, īsredzīga celtniece, vārdā Pārvalde, un skaita: “Namiņš, namiņš, akmentiņš, celiņš, asfalts, plakātiņš, piemineklis, laukumiņš, iznāk maziņš pilsētiņš.” Burve. Ļauna vecene.
Dundaga vēl saglabājusi savu īpatnību. Te valda akmens. Vecā Dundagas pils — smagā akmenī, un īpatnējie akmens mūrētie žogi. Pašlaik pils apkārtnē nojauktas sīkās saimniecības ēkas un skolnieki starp baznīcas zaļo koku puduri un pili veido skvēru. Otrpus ceļa jauks nost noliktavas — vecas koku būdas, un tad no centra pavērsies skats uz dzirnavu dīķi un akmens dambi. Dundaga kļūs skaistāka, un tā varētu tiesām kļūt par vienu no savdabīgā­kajām Latvijas pilsētiņām, ja tās vecajos un jaunajos veidojumos liktu sajust akmens skaistumu un varenību.
Bet nevērība dara savu posta darbu: pils akmens sētas vārtu stabi jau sagāzušies. Paradoksāli, neticami un ne­loģiski! Pilī ir vidusskola, kurā, tāpat kā vi­sās skolās, ir politehniskā apmācība, te māca i darba mācību un komunistiskās morāles kodeksu, bet katru dienu skolnieki un skolotāji iet garām apgāztam akmens stabam un nevienam neienāk ne prātā, ka to vajag uzcelt, nostiprināt vai uzmūrēt no jauna. Ak dievs, šīs smieklīgās aizrunas — skolai nav tam atvē­lētu līdzekļu, izpildu komitejai arī nav! Viena apgāzta staba uzmūrēšanai skolnieki cementu pa saujai no mājām atnesīs, ja citādi nevar! Ja tikai viņiem kāds pateiktu, ka šo stabu sa­glabāt tomēr ļoti svarīgi. Jo no staba sākas sēta visgarām pilij, un arī tā ir jau pusirusi.
Nogāzt stabu nozīmē uzraut pirmo valdziņu adījumā, un tad Dundagas skaistums sāks irt kā aizārdīta zeķe.
Dundagas vidū tagad kā vecs, neglīts vraks stāv bijusī stērķeles fabrika, vēl nav izlemts, ko ar to darīt. Ja to ārdīs nost, tad juks arī vecie akmens žogi, kas to ietver. Vai kāds par tiem iestāsies? Turpat kalniņā autopieturas paviljoniņš jauki kon­trastē ar veco ķieģeļu mūri fonā. Bet vecā ķieģeļu ēka tagad atdota Rīgas artelim “Suve­nīrs”, un tas nu drīzumā sienu izremontēšot, respektīvi, apmetīs ar cementa javu, un arī šis jaukais stūrītis, kas pirmais priecē iebraucēja aci Dundagā, tiks izjaukts.
Visa nelaime tā, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr pierod pie savas pilsētas pat oriģinālākā skaistuma un neprot vairs to saglabāt. Arī ciema vai pilsētas racionālie vadītāji, dažkārt cilvēki ar mazattīstītu gaumi, apkārtnes skaistumu neprot nosargāt. Bet kur paliek pilsētu arhitekti? Ja viņi redz, tad — ko viņi redz? Ja viņi neredz, tad — kāpēc viņi neredz?
Ozoli gan Dundagā ir vareni! Krišjānis Ba­rons tādā grāmatiņā „Mūsu tēvzemes aprak­stīšana” arī tos piemin, lai gan piebilst, ka sa­līdzinājumā ar citiem šie tikai tādi ozoliņi vien esot.
Tad nu turies, Dundaga, seno akmeņu un kuplo ozolu vieta!
Lai paliek tie vecie akmeņi kā liecinieki, ka barga ir bijusi tava vēsture, ka necilvēcīgi bijuši tavi kungi Ostenzakeni un visniknākais bijis muižkungs Freija — tāds sadists, ka vagaram un jātniekam sest­dienas vakaros rokas no pēršanas sāpēju­šas.
Lai saglabājas arī viņu kapi, jo stipri un gudri cilvēki neatriebjas savu ienaidnieku kapiem un relikvijām. Tā es domāju, Anstrupes baronu kapos siltā vasaras lietū zem liepām stāvēdams. Lietus lēni čabināja garajā, smaržīgajā zālē, kas kapu kopiņas jau bija nolīdzijnājusi un pāraugusi arī gadu gaitā nolauztos čuguna krustus. Bija uzņēmīgi ļaudis, kas tūliņ pēc kara daudz šo čuguna krustu nodeva lūžņu savāktuvēs un tā pelnījās.
Pašlaik kapsēta atgādināja koši zaļojošu parku ar vēl pāris palikušiem melniem krustiem, uz viena no tā — “Familie Kiplok”, un tas nu ir viss, kas palicis pāri no Sūdes mežkunga.
Šajā skumjajā lietū zem mūszemes liepām, kuras te kādreiz stādītas un kurām tagad gribot negribot jāaug no savu ienaidnieku trūdiem, es atcerējos kādu citu kapsētu Latvijā ziedoša rudzu lauka vidū. Tie bija kapi no pirmā pasaules kara gadiem — tie bija ļoti skaistā Latvijas pauguriņā, un dīvainas bija tās sajūtas, kādas manī izraisīja šis skaistums …

Avots: Imants Ziedonis, Kurzemīte, izdevniecība “Liesma”, Rīgā, 1970.

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s