Pa Kurzemes ceļiem (1936.)

Laikraksta “Ventas balss” 1936. gada 22. septembra numurā ir publicēts Irmas Liepsalas raksts, kurā autore dalās iespaidos par redzēto Dundagā, Slīterē, Mazirbē un citās Kurzemes vietās.

Ventas Balss (22.09.1936.)
Irma Liepsala
Pa Kurzemes ceļiem
Mūsu ceļojuma sākums slīd cauri vien­muļam peizažam. Slokas un Ķemeru pur­vainā apkārtne. Nabadzīga, skumja un vientuļa. Bet pēc neilga laika sirds jau sāk cilāties kopā ar augošiem uzkalniņiem un pakalniem, aiz kuriem rīta saule, kārtu kārtām sagulst mežu zilgmes. Tāds lidojums un vaļa acij šais tālēs!
Kūkumainais Tukums liek sirdij viegli ietrīcēties skaistās atmiņās par ziemā sa­lauzto slēpi. Šeit mēs pārsēžamies „jel­gavniekā” uz Stendi un ar nepacietību gai­dām „mazo bānīti”, par kuru bija nācies tik daudz dzirdēt.
Tas ir vai nu miniatūrs tramvaja vagoniņš, vai peldkabine, un mums tikai vienas bailes, ka nebūs pašām jāstumj. Un vai nebija dzirdēts, ka visērtāki ir iet „tējmašīnai” blakus, palasīt ogas un sēnes, un de­monstrējot savas bruņnieciskās jūtas šad tad vilcieniņu pieturēt ar plecu pret kalnu. Lokomotīve kā jau lokomotīve, tikai at­gādina Amerikas miljonāra dēla spēļu mašīniņu.
Bet jau ar pirmo skrēju „bānītis” ie­manto mūsu uzticību. 17 km stundā, gaita stabila un noskriet jau nu nekādā ziņā nav iespējams.
Beidzot Talsi. Maza, mierīga pilsētiņa, izlocījusies pakalnu un ūdeņu starpā Talsi tur katrā pusē pa ezeram, viens — Vilkumuižas, otrs Talsu ezers. Kalnā roman­tisks parks, no kura jauks skats uz ezeru ieplaka gulošo pilsētu. Otrā pusē slavenais kuršu pilskalns, pēdējais, stiprākais kuršu nocietinājums jūrmalas pusē. Kalns stāvs, piecām terasēm, kuras gudrie kurši, kad ziemu salis, nolaistījuši ar ūdeni, lai nebū­tu iespējama uzkāpt. — To visu mums rā­da un stāsta gaišmatainā Talsu meitene Rūta. Varbūt ziemu viņa ir kāda maza ierēdnīte Rīgā vai Daugavpilī, bet vasaru viņa pavada Talsos, un viņas zilās acis dzirkst, kad Jūs viņu kādu vasaru sastopiet Talsos.
Netālu no ceļa. kas ved uz kapiem mūsu uzmanību saista neparasta ēka ar uzleco­šās saules simbolu torņa galā. Latviskā sti­lā darinātais žogs un visi pakšķi lietuvēnu krustiem, saulītēm un citām zīmēm. Pie vārtiem uzraksti: „Šīs mājas sauc Dzin­tari” un „Dievs Tēvs Zemes Māte sargi”. Mājas ārējā fasādē, kas iziet uz lielceļu, lieliem burtiem uzrakstīts šis mājas saim­nieka dzīves apliecinājums: „Debesis gavi­lē, zemīte skan, ai, kā šai pasaulē patīkas man”. Mēs dodamies iekšā, lai runātu ar oriģinālās mājas saimnieku Dzintarkalnu un apskatītu mākslinieciski izdaiļotas mā­jās iekšējās telpas. Bet saimnieku neatro­dam. No dārza mūs ar savu bargo skatu pavada koka Pērkona tēls un cementa pīļu modeļi, kas uzstādīti lapotnē. Aiz dārza iz­plešas tīrumi, pret kuriem paceļas koka arka ar burtiem DABA. Jā, Talsiem tie­šām netrūkst īpatnības.
Nākošā rītā mēs jau drebināmies uz Dundagu. Atkal mēs sēdam savā parastā vietā uz kāpšļiem un raugāmies uzlēcošā saulē. Pie apvāršņa zili meži velkas aiz mežiem. Sirds sit tik viegli un priecīgi. Cik skaista liekas dzimtene klīstot pa viņas baltajiem ceļiem.
Pēkšņi mūsu ausis uztver no vagona de­dzīgu sarunu. Pirmā mirklī grūti izprast, bet tad mēs ieklausāmies: „… es viņem sak’ bet šis ar viss gāl’ sien’.” Saprotam — šis ar visu galvu sienā. Lieliskā galotņu rīšanas māka, kuru iespējams dzirdēt tikai šeit, uz jūrmalas pusi.
Biezā lapotnē ieaugusi Dundaga. Zem liepu ēnām ceļš ved no stacijas gar Dunda­gas muižu un baznīcu uz balto ordeņa pili, kuru tagad izmanto komunālās iestādes. Pils iznirst ūdens malā, milzīgu sidrabvītolu ietverta. Skats brīnišķi gleznains. Skai­stā Pāces upe, kas tek cauri pils dīķim, ir pārpilna zivīm.
— Bez mežcūkām, jūs atradīsit arī pie mums foreles, — noslēpumaini čukst viesnīcniece un pasniedz mums cūkas karbo­nādi.
— Vai mežcūku karbonādi nevar dabūt? — mēs prasam.
— Nē, smaida viesnīcniece. — cūkām tagad taupīšanas laiks. Par katru nošautu mežcūku — divdesmitpieci lati. Bet posts ko viņas nodara ir nesamaksājams. No še­jienes līdz pat jūrmalai viņas ir saradušās ļoti daudz.
Un mēs dabonam dzirdēt teiksmaino stāstu par lielo mežcuku ar līko nagu, kas jau piecpadsmit gadus terrorizējot plašu apkārtni. Reiz kāds saimnieks ziemas va­karā skatījies pa logu, kas šā kumeļu pa­laidis pagalmā? Iet lauka raudzīt. Vai, die’ — cūka! Nu tāda kā prāvs kumeļš. Saimnieks no bailēm atkritis augšpēdu. Pa to laiku cūka aizmukusi, tikai šķībais nags vien nospiedies sniegā. Nošaut ari gandrīz neiespējams. Ja netrāpa mugur­kaulā, vai pakausī, tad cūka aizskrien ar visam lodēm, kas viņai iestrēgušas taukos.
Ap pievakari mēs apskatām baznīcu, kas celta 1766. gadā. Mūs sagaida vecs baznīcas sargs un plēšu minējs, līks pats un sačervelējis kā koka sakne. Īsts Kvazimodo. Baznīcas telpas gaišas un mierī­gas. Vecā kokgriezumā kancele, ērģeles un altāris, virs kura atmirdz meistara Rozentāla neaizmirstamā glezna — Augšām­celšanās. — Kad mēs nonākam līdz ērģe­lēm, vecais „Kvazimodo” atver reģistrus un smaida krustām šķērsam: — „Uzspēlē­jat, es pamīšu. — viņš saka. — šīs ērģe­les 1856. gadā kopā ar Dinsberģi būvēja mans tēvs, par godu manai piedzimšanai.”
Senus gadus, kā es neesmu skārusi klaviatūru. Kad es pieduru pirkstu pir­mam do, pēkšņi izraisas korālis, tik tīrs un svinīgs. Skaņas pamazām ceļas un dūc visa baznīca par godu Dievam, skaistai pa­saulei un Kvazimodo.
Garām zvanam mēs uzkāpjam torņa galā pie sarga, kas uzrauga mežus, vai kur nedeg. Tornī viņam ir tālrunis, pa kuru viņš tad ziņo uz mežniecību. No šejienes izklājas visas četras debespuses. Popes un Mērsraga bākas un tālie meži, īsta vējmātes pils.
— Vai jūs ievērojāt pilssienā iemūrēto akmeni? — jautā mums vecais un sāk savu stāstu. Kādam Dundagas pilskungam bi­jušas tikai meitas, bet viņš ļoti vēlējies dē­lu. Beidzot viņam stāstīts, lai iemūrē pils sienā akmeni, uz šī akmens uzaudzē bērzu, no kura tad lai pagatavo šūpuļa līksti. Kungs tā arī izdarījis un piedzīvojis dēlu.
Riet saule un tornī sākas garu garie no­stāsti par tēvatēvu Juri, kas savu pareģoša­nas spēju dēļ iesaukts par praviešu Juri. Viņu kungs izsviedis no mājām. Par to viņš pareģojis, ka kungs pakāršoties. Un tiešām, vienā dienā kungs apmetis cilpu kastaņa zaram un mēģinājis uzkārties, bet izglābts. Koku tūliņ nocirtuši, bet vēlāk kungs tomēr dabūjis nelāga galu. Praviešu Juris pareģojis arī baznīcas un visu viņas mācītāju likteņus. Vienu padzīšot, otru aizsūtīšot trimdā, trešais nozāļošoties, bet kad nākšot mācītājs, kas sākšot nelabi ru­nāt un nodauzīšot ar dūri gabalu no kance­les rotājumiem, tai brīdi baznīca sabrukšot.
Triju mācītāju liktenis piepildījies, bet baznīcas sienā jau tagad rodoties neaizmūrējamas plaisas.
Pēkšņi mēs atceramies, ka atrodamies ieplaisājušā torni, pateicamies un kāpjam zemē, jo mums vēl jāapskata neparastie Dundagas parka ozoli, kuriem viņu žmauguma dēļ grūti atrast līdzīgus. Ievērojams ir ozols, kura galotnē kaltējas nošauta kaķa ģindenis un melnajā dobumā, kā stāsta, glabājoties no kara laikiem nogremdēti šaujamie ieroči un patronas.
Uz nakti dodoties uz staciju, kad aiz mums un Pāces sidrabvītolos paliek mē­ness, bruņinieku pils un teikās satinušies ļaudis, mums kļūst skumji un negribas braukt vairs nekur.
Slīteres Zilie kalni nav nekādi kalni un Slīteres bāka nav nekāda bāka, kā to kād­reiz iedomājas. Slīteres „Zilie kalni” ir apmēram 25 km gara krauja, ar kādu pret jūras pusi nobeidzas Dundagas augstiene. Un bāka nav nekāda jūras bāka, bet tornis, uzceltu mežu novērošanai. Kad mēs uzkāpjam tornī, mūsu acīm atklājas skaistā­kie dzimtenes meži. „Zili meži, zaļi meži…” Tik plašas, aicinošas tāles! Galotnēm pāri mēs saskatām 7 km attālo jūru, Miķeļbāku un pāri jūrai 40 km attālo Sāmsalas baz­nīcu un bāku. Pie jūrmalas, zaļajām ga­lotnēm cauri izdūrusies Mazirbes baznīcas torņa smaile. Bākas sargs, vecais Konrāds, augu dienu pavada atspiedies uz savas bozes, staigādams apkārt gar daudzajiem lo­giem. Šie Kurzemes ļaudis ir tik aizkusti­noši laipni un sirsnīgi. Man slāpst, un Konrāds smaidīdams sniedz man trauku saldu piparmētru tēju. Es padzeros un nosēcos no viņas smaršainā stipruma.
— Kā garšo? — vecais sargs prasa, kad trauku noņemu no lūpām.
— Lieliski, paldies.
— Jā, bet tā arī ir tēja pret visām kai­tēm, — viņš saka, — man jau astotais gadu desmits, bet kaitēt vēl nekait nekas. Es vēl gribu dzīvot un paskatīties, kā tai pa­saulē viss iekārtosies.
Un tālāk mēs esam pārsteigti par viņa zināšanām un interesi pasaules politikā. Nelaimīgā Abesinija, Tautu savienība un Īdens, Reinzemes remilitārizēšana un visi pārējie svarīgākie pasaules notikumi viņam pazīstami. Pašā pēdējā laikā viņš avī­zes vairs nelasot, acis gurstot dienu uzraugot mežus. Lai es viņam pastāstot par tiem Francijas streikiem, ko rakstot avīzēs. Viņš klausās ar sasprindzinātu uzmanību, bet siltais tālais skata nenoturami klīst no lodziņa uz lodziņu.
Ap bāku, lejā no kraujas, atrodas mežs — dabas piemineklis, kurā nedrīkst noplūkt ne ogu, ne puķi. Milzīgi koki un neredzētas papardes, īves koks platskujainai eglei līdzīgs. Viss šeit tik savāds. Pļavai cits briedums un mežam cita smarža. Un ejot pa kraujas malu uz smilšakmeņaino Dāvida alu, mūsu taku viegliem soļiem pārlido trīs stirniņas.
Otrā rītā mēs soļojam uz Mazirbi. Lie­kas, ka pasaulē nav vairs skaistāku mežu par Dundagas mežiem. Koku milzeņi sagāzušies cits pār citu, staipīgām sūnu bār­dām, raugās no dziļās krēslas. Lielas, val­gas papardes gar pasakainu strautu malām, kurās nozūd zeltaina stirnas mugura. Pēc divi trešdaļām noietā ceļa mēs pārejam mazu klajumiņu un mūs jau apņem pilnī­ga Jūrmalas flora, baltā smilts un skuju koki. Mēs dzirdam jūras smago elpu. Vēl pāris kilometri un iznākot no meža, gaišā zaļumā, mūsu priekšā iznirst Mazirbe.
Pelēki nameļi, ielās neizbrienamu smilts. Diena ir karsta un lai tiktu pie ūdens, mums jāšķērso tuksnešainais ceļš. Mēs ejam un priecājamies par skaistajiem māju nosaukumiem: „Upesosta”. „Aizupji”, „Dzelmes”… un pēkšņi «Dollari». Tas skan diezgan naudaskārīgi, mēs smejamies un tad ari pamanām pie vārtiem žīda ārsta izkārtni.
Rūpējoties par naktsmājām mēs iemaldāmies mājās, kur taisni tai brīdī atgriežas bērinieki. Šīs zemes ceļus beidzis staigāt vecais saimnieks. Uz galdiem tiek aizdeg­tas sveces. Tad gaišmatains lībietis, jautru seju, zilām iešķībām acīm noskaita diev­vārdus un visi nodzied himnu. Pēc tam sēstas pie bēru mielasta, kur pieaicina ari mūs. Lībietis Tīls ir sprediķotājs, bez kura nenotiek neviens lielāks gods. Sēstoties un ceļoties no galda Tīlam atkal jāskaita pātari.
— Ja nu jūs mani lūdziet… viņš šķēlmīgi smaida un pieceļas.
Kāda tipu galerija portreju studijām, kas vielas romānu rakstniekam, klausoties šais drāmatiskajos likteņos! Tik maza viņu māja, bet tik plaši apvāršņi aiz ūdeņiem!
Šeit īpatnējs tautību sajaukums: latvie­ši, igauņi un lībieši, kuru valodas arī šeit pārvalda. Viena daļa iedzīvotāju ir sektanti — baptisti, pārējie pareizticīgie un luterāņi. Asprātīgais un runīgais Tīls mēģināja mūs pārliecināt, ka 60% no visiem Latvijas iedzīvotājiem esot lībiešu pēcnācēji.
Norūdījušies, cieti un nokaltuši ir šejie­nes vīri, bet sirsnīgām, gaišzilām, saules un ūdens izbalinātām acīm. Tādas cietas un stingras sejas ir ari viņu sievām. Mierīgas, maigām, apvaldītām kustībām, viņas nes savu likteni bez vaidiem.
Šeit vēl var sastapt vecus jūras vilkus, kas savā mūžā izkuģojuši visas pasaules jūras un nodarbojas tagad ar tīklu lāpīša­nu un piekrastes zveju. Viņi sūdzas, ka dzīve grūta. Daudz to zvejnieku, daudz to zivju. Nav kur likt.
Lielu postu nodara ari ārkārtīgi savai­rojušās mežcūkas. Viens stāsta, ka viņam „noartas” 15 pūrvietas kartupeļu.
— Es izeju nakti un klausos, kas par troksni ? Viss rāceņu tīrums urkšķ, šņāc un rūc visos stūros. Bet manīgas gan, pa­gāni, kā iesaucos, tā prom, kā no zemes noslaucītas. Viss tīrums vienos rakumos…
Lai nelūgtos viesus aizdzītu, tiek uzstā­dīti biedēkļi, pa naktīm dedzina sārtus un vakaros gar mežmalām sarīko aurēšanu, bet maz tas viss tomēr līdz. Kas rocīgāks, tas ierīko ap saviem tīrumiem žogu, bet ti­kai retais var to sev atļauties.
No Mazirbes mēs dodamies, caurbraucot Ventspilij, atpakaļ uz Rīgu. Četras stundas līdz Ventspilij vēl beidzamo reizi izšūpojamies mazajā bānītī, kas visu laiku gandrīz slīd gar jūras malu. Un kad mēs Ventspilī ieraugām parasto vilcienu, mums jāizsaucās kā vienam zvejniekpuikam: — Šitādi riteņi, šitādas skrūves! Vagons kā māja!
Tukšām ceļa somām, bet skaistāko at­miņu pilnām sirdīm, mēs atgriežamies mājup.
Pa Kurzemes ceļiem (Ventas balss, 22.09.1936.)

Avots: Ventas balss (22.09.1936.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s