Tā dzīvo Dundagā (1986.)

Laikraksta “Cīņa” 1986. gada 14. janvāra numurā ir publicēts A. Kalves raksts “Tā dzīvo Dundagā”, kurā samērā plaši aprakstīts par to, kas notiek Dundagā.
Cīņa (14.01.1986.)
 Tā dzīvo Dundagā
Dundaga… Dundaga… Skanošs un vilinošs vārds. Se­nos laikos apgabals, kur tagad atrodas pilsētciemats, lielo mežu un purvu dēļ bija pavisam nepazīstams. Ļaudis, redzēda­mi vietu, kur it kā pils nogri­musi, prātojuši, līdz viens svešinieks, apskatīdams ar do­ņiem apaugušo zemi, izsaucies: „Doņu danga!”. Viņš to vārdu uzminēja.
Citi zina stāstīt par ganu zēna atrasto pili, kuras zvani skanējuši: „Dun, dun-danga, danga.”
Dundagas vārds vēstures dokumentos pirmo reizi minēts novada nozīmē 1245. gadā, kad Rīgas bīskaps Nikolajs savam domkapitulam tur dā­vināja 200 akrus zemes. Li­vonijas ordenis uzcēla pili: va­reniem mūriem, augstiem tor­ņiem. Zviedru iebrukuma lai­kā to nopostīja. Pēcāk vairākkārt pārbūvēja. Mainījās saimnieki, pārveidojās pils. 19. gadsimta sākumā tā kļuva par muižnieku dzīvojamo mā­ju. Liesmainajā 1905. gadā uguns mēles šaudījās pa jum­tu. Pili atjaunoja. Tad tur bi­jusi vidusskola.
Tagad Dundagas pilī jau astoto gadu turpinās remonta un restaurēšanas darbi. Celtne, kurai 740 gadu, pamazām ie­gūst pievilcīgāku izskatu. Bet, ko citi tīra, sapoš un kārto, daži atkal posta. Rīts atnāk pa atlauztām durvīm, pa izsis­tām rūtīm saule skata cilvēku aprakstītās sienas. Neba no tālienes nāk demolētāji. Viņi staigā tepat ciematā, it kā nezinātu, ka pili skatīt brauc no visas republikas. Ekskur­santus pavada skolas gidi Sin­tija Dozberga un Aivars Miška.
Pils, kurai jau 740 gadu, pamazām iegūst pievilcīgāku izskatu. O. Lūša foto.

Pils, kurai jau 740 gadu, pamazām iegūst pievilcīgāku izskatu. O. Lūša foto.

Otra vēsturiski nozīmīgākā celtne ir 1840. gada dibinātā Dundagas pagasta pirmā gais­mas pils — Kubeles skola. Te par skolotāju strādāja Ernests Dinsberģis. 1972. gadā šajā ēkā iekārtoja sabiedrisko mu­zeju. Nu jau desmito gadu tā vadītāja ir Klaudija Kēnigsvalde. Sākumā viņa šo uzdevumu veica sabiedriskā kārtā, bet par maz ir noslaucīt ti­kai putekļus no Ernesta Dinsberģa gatavotajām mēbelēm. Nepieciešamas dziļākas zināša­nas.
Grūti un pavisam nevaja­dzīgi ir vienā ēkā atrasties vēsturei ar tagadnes troksni un straujo ritmu. Muzeja smaržu pārņem blakus esošās ražotnes krāsvielu dvaka.
Dundagas vidusskolas no­vadpētnieki padarījuši daudz, taču aizvien tiek atklātas bū­tiskas pagātnes epizodes. Pat­laban, konsultējoties ar vēsturnieku Jāni Dzintaru, skolēni interesējas par Dundagas iznīcinātāju vada darbību bandītu likvidēšanā pirmajos pēckara gados. Stāstītājs par bandu tumšajām izdarībām ir kolhoza „Dundaga” strādnieks Alek­sandrs Bogdanovičs, bijušais iznīcinātāju vada leitnants. Akmenī palikuši iecirsti trīs vārdi — Aleksandrs Allers, Kārlis Zārbergs, Staņislavs Vanags. Piemineklis vēl ir mākslinieka Pauļa Gerasimenko darbnīcā. Cik ātri to no­vietos laukumā, tas — tehnisks jautājums, svarīgi ir ne­ko nepalaist aizmirstībā.
Dundaga ar saviem palīgciemiem Ģipku, Ņeveju, Laukgaļiem, Kaļķiem, Ģibzdi, Vīdāli, kolhozu „Dundaga”, Slīteres rezervātu platības ziņā ir prāvākais Latvijas novads. Tas ir lielāks par Monako vai Lihtenšteinu. Ja mēra „stūru stūriem”, tad no viena līdz ot­ram ap 50 kilometru.
— Iebraucot ciematā, bez šaubām, uzmanību piesaista tirdzniecības centrs. Tur ir gan pārtikas, gan rūpniecības preces, darbojas kulinārijas cehs. un veikals, plaša ēdnīca, — stāsta Dundagas ciemata izpildkomitejas priekšsēdētājs Arnolds Vērdiņš. — Tepat arī bērnudārzs. Plašas un skais­tas telpas rotaļām un gulēša­nai, bet personālam strādāt šā­dā tipveida būvē ir grūti. Jā­saka, ka eja no virtuves uz grupiņām ir tikpat šaura kā pils pagrabu labirinti.
Iebraucot ciematā, uzmanību piesaista tirdzniecības centrs. O. Lūša foto.

Iebraucot ciematā, uzmanību piesaista tirdzniecības centrs. O. Lūša foto.

— Dzīvokļi? — pārjautā Izpildkomitejas priekšsēdētājs. — Būvējamies, bet ne tik strauji kā gribētu. Jaunieši at­griežas ciematā, un mūsu uz­devums ir radīt labus apstāk­ļus gan darbam, gan sadzīvei, gan atpūtai.
Runājam par to, kā izmainī­sies Dundaga, kad tur uzcels televīzijas torni. Un ne jau tikai to vien. Kāda būs pilsē­tiņa ar apgaismotām ielām, ar gludiem trotuāriem.
— Daudz jau paveikts, ka­pitāli remontējot ceļus, — tie nograntēti un noasfaltēti, — stāsta Arnolds Vērdiņš. — Dundagas pansionāts izveido­jis palīgsaimniecību. Bijuša­jā pagasta namā ir Dundagas zonālā slimnīca. Ārstiem slo­dze liela. Ambulances telpas neatbilst savām funkcijām, to­ties aptiekai nesen nosvinējām simts gadu jubileju. Tur strādā labi un atsaucīgi cilvēki. Iedzīvotājiem nepiecie­šams komplekss sadzīves pakalpojumu punkts.
Ciema saimnieks, stāstīdams par rītdienas Dundagu, uzbur optimistiskas pārmaiņu ainas. Man patīk iet un vērot, cik vēl tālu no realitātes. Ciemats kā jau ciemats. Nekāda seviš­ķa smukuma, bet nesmukumi ir tādi paši kā citur: te šķībs šķūnis, te sēta izgāzu­sies.
Mēdz sacīt: katra vieta tik skaista, cik skaisti tur cilvēki. Kādi viņi ir Dundagā?
* Klauvēju pie ražošanas apvienības „Daiļrade” Dunda­gas iecirkņa durvīm. Te, biju­šajā zirgu stallī, pirms sep­tiņpadsmit gadiem darbu sāka cehs. Izstaigāt darbnīcas var ātri. Tepat vien grozies, dur­vis pie durvīm, bet aiz tām sī­ka telpiņa, lielā šaurībā top skaistas lietiņas. Daļu no pro­dukcijas eksportē uz VDR un Čehoslovakiju. Garšvielu trau­ciņš „Omega”, bērnu soliņi, kalendāru turētāji, atslēgu pie­karināmais, piparkūku formas, paplātes tortēm. Beidzot ir pienācis tas brīdis, kad suve­nīrs no smukuma lietas pār­vērties par praktiski lietoja­mu mantu. Čiekuru putniņus ceha priekšnieks Harijs Podkalns noslēpis produkcijas ekspozīcijas vistālākajā stūrī. Viņš strādā te otro gadu, taču ar savu enerģiju un gribu pa­nācis visai daudz. Kaut vai kokmateriālu nojumes uzbūvēšana, kaltes sakārtošana. Elementāra produkcijas materiālu sagatavošana. Taču ilgam laikam bija jāpaiet, lati rastos tāda doma vispār, kur nu vēl darbi! Tagad jāķeras klāt pie vecās sīrupfabrikas restaurācijas, tur jāizveido ērti kokapstrādes cehi.
„Daiļrades” iecirkņa priekšniece Ausma Goldberga rāda lakatus, šalles, segas, košus cimdus un rakstainas zeķes, li­nu dvieļus, kuros ap divpads­mit dažādu ornamentu.
Līvija Dinsberga — „Daiļ­rades” izcilākā strādniece — atnesusi ziemeļnieku tehnikā darinātus spilvenus. Viņa auž jau piecpadsmito gadu. Gan rakstu, gan krāsu dažādībā tie ir vieni no skaistākajiem re­publikā.
Pie audējām apskatu tabu­lu ar atzīmēm. Tāpat kā skolā. Te vērtē kvalitāti, tehnisko un plāna izpildi. Ir pat piecnieki ar plusu. Lauku sieva negrib, ka viņas darbu novērtē ar trijnieku.
* Atzīmju likšanā vairāk piedien skolotājiem. Tepat jau ir vidusskolas ēka, pie kuras vēl zied rozes, lai gan uzkritis sniegs. Izturīgas gan!
— Pedagogu kolektīvs ir stabils un labs. Nupat svinējām skolas četrdesmit gadu jubileju. Klausoties pensionē­to skolotāju un absolventu at­miņu stāstos, gribas daudz Iz­zināt un darboties, — saka Dundagas vidusskolas direkto­re Jautrīte Freimute. — Pēc­tecība. Puse no skolotāju ko­lektīva ir dundadznieki. Dzie­dāšanu māca Ernests Ābols. Viņš raksta Dundagas dziedā­tāju biedrības un kora vēsturi no tā pirmsākumiem 1882. gadā. Dzīvesbiedre Elga Ābola — mūsu matemātikas pasniedzēja. Viņu dēls Valdis izstu­dēja angļu valodu, vecākajām klasēm palīdz Izprast mākslas vēsturi un latviešu valodu, ir tautasdziesmu ansambļa vadītājs, pats arī komponē. Vai tādi cilvēki nav bagātība?
Cieša, interesanta un mērķ­tiecīga ir skolas un kolhoza sadarbība. Lielo „Dundagu” vada — Aldonis Zumbergs.
Skolēni vasarā strādā saim­niecībā, mācību gada laikā speciālisti vada pulciņus. Abpusēja draudzība, kura vieš cerības, ka būs izaudzināts krietns darba cilvēks.
Dundagas vidusskola paliek par šauru. Ēka gan samērā jauna, bet telpu maz. Kur pulcēties svētkos? Ciematā centrs ir blīvi apbūvēts, bet puikām un meitenēm vajag tā kārtīgiIeskrieties.
* Varbūt parkā? Tepat arī estrāde ar jauno dēļu grīdu. Runājot par kultūru, gribas, arī tā tēlaini izteikties bet, realitāte ir tāda, ka, lai kultūras namam piekļūtu, var iz­mantot divējus tiltus. Viens no tiem ir izpildkomitejas, otrs — kolhoza. Bet vai! Ir bijis tā — televīzijas mašīnai jābrauc atpakaļ, uzstāties at­braukušie ansambļa puiši, elpu aizturējuši, gaida, vai mašīna ar aparatūru iebrauks dīķī vai laimīgi tiks pāri.
Žargonā reizēm runā tā: „Jāiet uz kultūras šķūni.” Tad nu te tā iestāde ir. Aplupusi kā ielāpaina večiņa. Jumts caurumains kā puišeļa dūrainis.
— Sitamies kā dunduri pa tukšu klēti, — saka kultūras nama direktore Valentīna Bernāne. Te viņa strādā gandrīz ceturtdaļu gadsimta.
Kultūras nama direktore V. Bernāne Dundagā strādā gandrīz ceturtdaļu gadsimta. O. Lūša foto.

Kultūras nama direktore V. Bernāne Dundagā strādā gandrīz ceturtdaļu gadsimta. O. Lūša foto.

— Ne tas nosaka padarītā vērtību, cik vimpeļu izcīnām, bet gan — kas paliek cilvē­kos pēc tikšanās. Kultūras ie­stādei jātop par ideoloģisko centru, nevis par naudas pel­nītāju. Mūsu darbā nav kvan­titātes. Cenšamies rīkot pa­liekošus un bagātinošus  pasā­kumus, tā Valentīna Bernāne vērtē kultūras iestādes funkcijas. Attālumi mūsu novadā lieli. Tādēļ tajā vakarā, kad cilvēks pie mums atbraucis, jādod, lādiņš sirdij un prātam. Esam izaudzināju­ši labu, disciplinētu un prasī­gu publiku.
Par kultūras nama direkto­res darba stilu dzirdēju salī­dzinājumu: „Labestīga dūre. Visu redz — gan nepareizību pasākumā, gan iedzērušo, gan zirnekļa tīklu pie lampas.”
Koris, pulciņi, efektīgi sa­rīkojumi, dzejas klubs, lekci­jas, kino, diskotēkas. It kā visiem vecumiem, un katra gaumei.
* Ventspils ražošanas ap­vienības „Kursa” Dundagas mežrūpniecības saimniecības direktors Aldis Felds ir at­nācējs. Varbūt tādēļ acs ir vērīgāka: — Nav jaunajām ģi­menēm kur pulcēties. Neskries jau ar padsmitniekiem uz dan­čiem. Kino var redzēt pa te­levizoru. Gribas parunāties, kopīgi pavakarēt, bet nav kur.
Ar pliku entuziasmu bez lī­dzekļiem sporta laukumu ne­uzcelsi. Doma jau ir, vieta arī, bet… pagaidām skriet gribē­tāji var Izmantot mežu, pla­šuma pietiek.
Slavenie Dundagas meži. Kokaudzētavas vecā dārza vēsture sākta pirms divdesmit diviem gadiem. Vilnis Mitlers, stādaudzētavas vadītājs, as­toņu gadu laikā no džungļiem pratis izveidot plašu lauku, kur taisnās rindās vēl sprī­ža lielas eglītes un priedītes. Kopumā jauno koku audzētavas aizņem 14 hektārus.
Talsu autostacijā dzirdēju spriežam: „Ko nu dundžiņi! Tie jau paši par sevi.” Labi, ka ciematā ir daudz enerģisku cilvēku, kās saimniekam palīdz saredzēt un ir gatavi palīdzēt.
 A. Kalve
Tā dzīvo Dundagā (Cīņa, 14.01.1986.)

Avots: Cīņa (14.01.1986.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s