Ar saimnieces tiesībām (1980.)

Laikraksta “Cīņa” 1980. gada 30. oktobra numurā ir publicēts I. Būmanes raksts “Ar saimnieces tiesībām”, kurā rakstīts par Dundagas kultūras nama direktori Valentīnu Bernāni.
Bernane Valentina
Cīņa 30.10.1980.
I.Būmane
O.Lūša foto
Ar saimnieces tiesībām
 Valentīna Bernāne par lau­ku kultūras darbinieku:
„… kā Dzintra prata strādāt! Viņa bija tik ne­atlaidīga — atnāca, tehnikumu pabeigusi, pēc tam iestājās režijas fakul­tātē un pabeidza ari to. Bet man viņa teica: „Di­rektor, es uz krustceļiem nestāvēšu, pašdarbniekus ganīdama.” Aizgāja, esmu dzirdējusi — vairs kultū­ras darbā nestrādājot … Jā, nav jau jādirn uz tām krustcelēm, bet lauku cilvēkam klāt jāpieiet, jāaprunājas, jāpalūdz, jāatgādina.”
Elma Zadiņa par lauku paš­darbnieku:
„Ir jau tas cilvēks jo­cīgs. Bija, piemēram, mums labs korists, dzīvo­ja tālu no Dundagas, nu skaidrs — nav viegli iz­braukāt, bet mēģināju­mus reti kavēja. Tagad dzīvo centrā, jaunā mā­jā — nu vairs ne­dzied …”
Daļai saimniecību ir savi klubi un kultūras nami, daļa izmanto ciemu kultūras iestā­des, bet ir vēl arī daļa, kur par kultūras dzīvi var runāt tikai nosacīti. Kultūras darbi­nieka un saimniecības ļaužu aptuvens kontakta modelis lai­kam meklējams vidū starp Dundagas kultūras nama direktores Valentīnas Bernānes un kolhoza iecirkņa priekšnie­ces Elmas Zadiņas atziņām. Pie cilvēkiem jābūt. Arī pre­testību apzinoties. No šī pienākuma neatbrīvo ne jauns, lepns kultūras nams, ne īpa­šas profesionālās dotības. Vār­du sakot, sava nozare kultū­ras darbiniekam jāpārzina tik­pat pamatīgi kā arājam un agronomam tīrumi.
… Viņa mūs sagaidīja uz lieveņa pie namdurvīm. Reizē ar jestru, gaišu labdienu ciets, gluži vīrišķīgs rokasspie­diens — uz iekšu, uz iekšu! Iekšā vispirms degunā iecērt vaska sveķainā elpa, acīs žigli pārskrien telpai — mā­jīgi gan. Kaut arī Dundagas kultūras nams ir vecs un zā­les spārns jau trešo gadu ofi­ciāli skaitās avārijas stāvok­lim atbilstošs, te ir omulīgi un patīkami. Jo namam ir saimniece, kas 18 gadus to kopusi un posusi gluži simbo­liskā un vēl vairāk — prak­tiskā nozīmē.
Bet piecdesmito gadu sāku­mā Valentīna Bernāne, Mal­tas zooveterināro tehnikumu beigusi, jauna, par saviem pie­nākumiem un spējām nobažījusies lopkopības speciāliste, sāka strādāt Dundagas rajonā par lauksaimniecības nodaļas agropropagandas grupas vadī­tāju. Tiesa, pirms tam līdzīgs darbs ticis darīts Rēzeknes rajonā, bet te — sveša puse, sveši ļaudis un pašai drusku vairāk par divdesmit — grū­ti … Laikam gan arī toreiz, tāpat kā tagad, no viņas diez vai šo vārdu nācās dzirdēt. Pati uz sevi Bernānīte, kā dundadznieki viņu dēvē, grem­žas — par maz padarīts. Tie smagie gadi tomēr gāja labu­mā — bija laiks iepazīt kur­zemniekus. Un kurzemniecisko atturību, noslēgtību viņa at­kausēja ar īsti latgalisku neat­laidību un sirsnību. Reiz, kad koristiem ziemas salā vaļējā smagajā mašīnā vajadzēja braukt uz koncertu, kultūras nama direktore pa māju mā­jām savāca kažokus, lai viņas dziedātāji nenosaltu.
Labu sirdi neaizmirst, un tad vairs par šerpāku teicie­nu neapvainojas.
To atcerējos vēlāk, kad Tal­su rajona kultūras nodaļas va­dītāja republikas Nopelniem bagātā kultūras darbiniece Skaidra Zvejniece teica: „Bernāne nenogaida, padomus tau­jādama, viņa nebaidās un da­ra.” Kad ļaudis caur un cauri izpazīti, viņai ir zināms, kā uzņems to vai citu jaunumu, kas patiks un kas ne. Tas rā­da saimnieku. Un nodaļas va­dītāja stāstīja vēl: — Ja jūs redzētu, kā viņa dresē savus darbiniekus! Katrā mēģināju­mā klāt, visu redz un zina. Teiksim, atnācis jauns deju kolektīva vadītājs, Bernāne pēc mēģinājuma velk ar pirkstu pa repertuāra sarakstu līdz: «Vai šito tu izņēmi? Nē, nu ko tad skatē darīsi? Tev taču prasīs!» (Vēlāk direktore skurinājās: „Kā es par savē­jiem skatēs trīcu — viņi to nemaz nezina!”)
Bernānīte pati savējos cēla vai debesīs: — Ko es viena padarītu — man ir lieliski darbinieki! Ja likšu celties naktī, viņi celsies un nāks!
Droši vien taisnība ir abām. Gan par stingrību un nepiekāpību, gan par atzinību savam kolektīvam un savas mājas, precīzāk, kolektīva godu.
Tāpēc dundadzniekiem ir čet­ri deju pulciņi, kuri iztiek ar vienu vadītāju, un tāpēc Da­cei Linkai ir pa spēkam šī slo­dze. Tāpēc kordiriģents Gastons Šteins šobrīd braukā uz mēģinājumiem no Valmieras. Tāpēc dundadznieču austās se­gas tikušas līdz pat izstādēm Francijā. Varbūt tāpēc mākslinieciskā vadītāja Gaida Zvejniece atkal atgriezusies kultūras namā. Tas, ka tik tā­lā Latvijas nostūrī netrūkst kolektīvu vadītāju, apliecina direktores rūpes par saviem ļaudīm, un visi 346 pašdarb­nieki atbild ar nesavtību mē­ģinājumos un panākumiem koncertos. Varētu minēt vēl daudzus „tāpēc”, varētu stās­tīt par Līgo svētkiem vecajā Dundagas parkā un zelta kā­zām, par komjaunatnes un darba veterānu vakariem, par „Poēmu par pienu” — Iman­tam Ziedonim gājis pie sirds uzveduma patiesīgums, par …
Taču gana runāts par kul­tūras nama direktores attiek­smi pret savu darbu. Ilgo ga­du pieredze radījusi noteiktas atziņas par saimnieciskās un kultūras dzīves kopīgajiem punktiem.
Pirmkārt, kolhoza speciā­listi, kas piedalās pašdarbībā, ir īsts kapitāls saiknē starp vakara nogurumu un vēlēša­nos nākt uz kultūras namu. Priekšsēdētāja vietnieks Kār­lis Lindemanis, lūk, pārzina kora transporta lietas, viņam te sava teikšana. Elma Zadiņa, kora vecākā, savukārt ar savu „bobi” vien izvadā pusi koristu — šajās tīri praktis­kajās vajadzībās cilvēki sa­aug, sarod, saliedējas. Korī dzied arī iecirkņa priekšnie­ces palīgs, iecirkņa mehāniķis, dispečers, un tas jau ir vesels kodols, kas ietekmē sabiedris­ko domu. Kad Elma Zadiņa viltīgi pasmaida, bilzdama: „Mēs, ja vajag, pat savus priekšniekus uzmanām, lai bū­tu kārtība,” — ticu, ka tā arī notiek. Dzied taču arī veselas speciālistu ģimenes, kā galve­nais inženieris Aldonis Zumbergs ar sievu skolotāju. Ne velti direktore atcerējās: — 77. un šīgada dziesmu svētkos man bija tik viegla sirds — visi pie vietas, viss kārtībā, ja kāds apslincis — koris kā metas virsū …
Otrkārt, kaut arī kolhozs „Dundaga” nav bagāts un jaunu kultūras namu uzcelt tomēr nespēj, svarīga ir va­dības attieksme — kā tā vēr­tē kultūras darbu. Kolhozs to­mēr ir lielākais un ietekmīgā­kais spēks Dundagā, un viss rod atbalsi kolektīvā, ciema dzīvē. Kaut vai iepriekš teiktais — speciālistu līdzdalība kolektīvos būtu pavisam citā­da, ja priekšsēdētājs to neuz­skatītu par svētīgu. Bet Žanis Grīnvalds allaž ir klāt, kad notiek kas ievērojams; koris brauc uz Dziesmu svētkiem — priekšsēdētājs pavada ar laba vēlējumu un tradicionālo alus muciņu. Valentīna Bernāne to uzskata par neatsveramu pa­līdzību, kaut arī netiešu, bet būtisku: — Galvenais, ka priekšsēdētājam interesē kul­tūras darbs. Uz viņu var pa­ļauties vienmēr: ja ko solījis, tad man prāts mierīgs, zinu, ka būs.
Treškārt, un sevišķi svarī­gi — dundadznieki ballēs, bērnības, pilngadības svētkos, tāpat citos godos atteikušies no lūgtiem māksliniekiem. Tas liecina gan par savējo at­zīšanu, gan par veselīgu ga­ru — godāt savas tradīcijas un kopt tās, nevis izlīdzēties ar svešiem priekšnesumiem. Var jau būt, ka sākotnēji tam par iemeslu bijusi kāda pa­virša viesu uzstāšanās, varētu jau aicināt citus māksliniekus, bet ļaudis ne — mums labāk patīk savējie. Tas laiks, kad uz laukiem varēja doties ar steigšus sagatavotu koncert­programmu, ir pagājis, un lauku kultūras darbinieka pie­nākums jau arī ir — gādāt par pašu saimniecības un cie­ma kultūras dzīvi, veicināt vērtīgo tradīciju sakņošanos mūsdienās, radīt to kultūras dzīves kopumu, kas atšķir vienu saimniecību no otras, vienu ciemu no cita.
Valentīna Bernāne nevada pulciņus. Viņa visur ir klāt (kā labais gars? kā cer­bers? — kā nu kuram tobrīd liekas), viņa satur kopā tos, kas reizēm nevar bez noteik­tas ievirzes un stingras rokas atbalsta. Gudra namamāte ir mājas gars. Aizvest kultūras dzīvi uz laukiem nav iespējams, tai jāveidojas katrā saimniecībā pašā. Ne jau velti partijas un valdības lēmumos šai problēmai ierādīta nozī­mīga vieta, un viss mūsu darbs veltīts tam, lai mēs šos lēmumus godam pildītu.
Ar saimnieces tiesībām (Cīņa, 30.10.1980.)

Avots: Cīņa (30.10.1986.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s