Nemīl savu parku (1947.)

Laikraksta “Brīvā Venta” 1947. gada 3. jūlija numurā ir publicēts raksts – feļetons, kurā stāstīts, kā diviem atpūtniekiem gadījās Dundangas parkā.

Brīvā Venta, 03.07.1947.
Feļetona vietā
Nemīl savu parku
Pēc intensivas darba nedēļas mēs abi ar Janci savā kārtējā atpūtas dienā nolēmām doties uz Dundangu. Do­māts — darīts! „Mazbānītis” mūs els­dams, pūzdams aizvizina leģendarajā Dundangā. Skatām Dundangas īpato apkārtni, iepazīstamies ar turienes sīrupa fabriku, ar labpatiku un sa­protamu interesi vērojam pilnās sī­rupa mucas, aplūkojam izpildkomite­ju, tautas namu, Dundangas vēsturis­ko pili, kur tagad iekārtota vidussko­la, un tad… dodoties pāri tiltiņam, nokļūstam Dund. krāšņākajā vietā — parkā. Parkā? Visas pazīmes lie­cina, ka tas tomēr parks — neskaitā­mā daudzumā simtgadīgi ozoli, kād­reiz koptie celiņi, šur tur pa izlau­zītam soliņam un — pie ieejas parkā balti krāsotā plāksnē lasām: „Pilsoņi, sargājiet savus apstādījumus! Nenobradājiet zāli” u. t. t.
Mēs ar Janci saskatāmies, saproto­ši pamājam galvām. Paiesim aiz parka, gan jau radīsies kāds klajumiņš, kur atstiepties! — braši mudina mani Jancis. Labsajūtā svilpodami, doda­mies parkā. Te… „Cst! Cst!” Jancis dara mani uzmanīgu: — Vai redzi?
Redzu, bet lāgā savām acīm neti­cu. Dodamies knaši uz priekšu. Jā, govs gan! Tā taču ir dzīva govs — balta ar sīki maziem brūniem plan­kumiem … Govs savicina asti un lepni paiet dažus soļus tālāk, lai turpinātu mieloties parka treknajā zālē. Mēs neizpratnē lūkojamies apkārt — kā gan šī ragainā būtne šeit nokļu­vusi? Izmukusi saimniecei?
— Ko te kuļāties, ka traucējat ļau­dis un neļaujat govij ēst! — pēkšņi spiedz samiegojusies balss no lazdu paceres.
Zem lazdas guļ izstiepusies gane. Apjautājamies, vai šeit jau parks beidzies un varam zaļā zālītē atgul­ties?
— Parks beidzies? Ej sameklē, kur parks beidzas, bet gulēt var droši.
Kad mēs tomēr no šīm privilēģi­jām atsakāmies, viesmīlīgā gane sāk skaļi smieties. Apjautājamies, vai dundandznieki vienis prātis ar viņu, ka parku izlieto govju ganībām. Uz to viņa pašapzinīgi atcērt: — Kas man gar viņiem! Mans vīrs ir „Zagotzerno” direktors!
Mēs steidzīgi atvadāmies un doda­mies vēl dziļāk parkā. Nākošajā laukumā sastopam melnraibu govi, vēl tālāk kādu brūnaļu … Sašutumā ap­stājamies. Mums prātā baltā plāksnī­te ar aicinājumu saudzēt parku.
Jābrīnās, ka ne Dundangas izpildu komiteja, ne sabiedrība nemīl savu krāšņo parku, atļaujot to vienkār­šām ganībām.
Leja.
Nemīl savu parku (Brīvā Venta, 03.07.1947.)

Avots: Brīvā Venta, (03.07.1947.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s