Ziedonis ar domubiedriem stāda īves (1985.)

Piedāvājam fragmentu no Imanta Ziedoņa grāmatas “Tutepatās”, kurā autors raksta, kā 1985. gadā ar domubiedru grupu brauca uz Dundagu stādīt īves.
Grāmata izdota 1992. gadā un tajā stāstīts, kā autors kopā ar draugiem kopis un atdzīvinājis kultūras vietas pa visu Latviju.
Imants Ziedonis
TUTEPATĀS
Par maz ir būt pārsteigtam un sāpinātam. Īvītes
Ja, skolotāj, mēs saņemam Jūsu vēstuli, kurā Jūs mūs aicināt kaut ko darīt:
Vai Jūsu spēka vārdi nebūtu tik jaudīgi, ka spētu ierosināt kaut talkas veidā sakopt mūsu Dainu tēva dzimto vietu – bijušo Struteles muižu un tās apkārtējo parku. Nesen man gadījās tur nokļūt, un mūs pārsteidza un sāpināja tā pamestība un nesakoptība, kas valda tai vietā.
Jā, skolotāj, spēka vārdi ir teikti, tie ir atkārtoti un atkārtoti, bet tauta vēl ir kurla. Jau un vēl kurla. Bet viņa nav akla! Vai Jūs bijāt tur, parkā, ar saviem skolēniem un rādījāt, kas jādara? Vai ar saviem kolēģiem, rajona skolotājiem? Vai Jūs skolotāju konferencēs aicinājāt kopā līdzdomātājus braukt talkā uz Struteli? Šis ir tāds laiks, skolotāj, kad par maz ir būt „pārsteigtam un sāpi­nātam”. Ir jādara. Tauta nav akla, viņa Jūs redzēs. Jūs taču zināt, ka redzes at­miņa un redzes iespaidi lielākajai daļai cilvēku ir stiprāki par dzirdes iespaidiem. Tad kāpēc mēs viens otru aicinām? Iesim un strādāsim! Pašaicināti un pašaicinājušies.
Ir maijs. Braucam uz Dundagu. Stādīt īves. Kokveida īves, kas palikušas kā relikts no siltākā atlantiskā perioda ledus laikmetā. Īvju galvenā atradne ir Slīteres rezervāts, bet visiespaidīgākā īve (apkārtmērs 2 m, diametrs 63 cm) aug Tukuma rajona Zentenes parkā. Slīteres Zilajos kalnos aiz „Zeltsiliem”, mitrā, īpatnējā, tikai Slīterei raksturīgā mežā, izklaidus iestādām 300 stādiņu. Kūdras podiņos tos mazus un skaistus mums sagādājis īvju censonis (vienīgais Lat­vijā!), apstrīdētais un bremzētais, neatlaidīgais un nepiekāpīgais kokaudzētājs Mitlers. Bez viņa neatlaidības īves Latvijā diez vai vairs būtu. Ir bijis tāds laiks, kad īves ar nolūku izcirstas, It kā tāpēc, ka govis, ganībās tās ieēzdamas, kļuvu­šas ālavnīcas. Tad zemnieki sākuši īves nīdēt. Bet varbūt tās iznīdējušas mant­kārīgās bēru vainagu pinējas – īvju skujas ar sarkanajām ogām ir ļoti svinīgas un skaistas, tieši kā svinīgām sērām radītas.
Lai tie nepazustu meža uzraugiem, stādiņiem iedzenam klāt mietiņus. Uz stādījuma vietu atbraukuši arī skolēni no Dundagas, kopā sadziedam un muzicējam, sākas folkloras vilnis, bērnus atvedis viens no neatturamajiem Latvijas folkloristiem Valdis Ābols. Dažas meitenes baltās zeķītēs un kurpītēs, kā no skolas nākušas, bet šeit bezdelīgactiņu zeme vēl slapja, glūdaina un ne­mīlīga. Bet sen jau ir ievērots, ka folkloristiem nesalst. No kā viņiem tas siltums?
Otrā dienā stādām īvītes arī Skolotāju norā.
Grāmatā minēto notikumu starplaikā, 1985. gada 28. maijā Imants Ziedonis piedalījās Dundagas vidusskolas “Pēdējā zvanā”, kurā kopā ar 11. klasi iestādīja savu rozi pie skolas.

Avots: Imants Ziedonis, “Tutepatās”, 1992.

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s