Didriķis Taizels un Boriss Pugo Dundagā (1987.)

1987. gada agrā pavasarī Aivaram Freimanim piedāvāja uztaisīt filmu par Marģeri Zariņu – izrādes “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” autoru. Filmēts tika arī brīvdabas uzveduma pirmizrādē Dundagā.
Izrāde “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. 1987. gada jūnijs. Vidū izrādes autors Marģeris Zariņš. Avots: Skolotāju avīze. 27.06.1987.

Izrāde “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”. 1987. gada jūnijs. Vidū izrādes autors Marģeris Zariņš. Avots: Skolotāju avīze (27.06.1987.)

Tā kā Aivars Freimanis savā rakstā “Šmerļawudas stāstiņi Didriķa Taizeļa un Borisa Pugo ierašanās Dundagā”, kas 1995. gada 18. februārī publicēts laikrakstā “Talsu vēstis” samērā daudz un interesanti atspoguļo izrādes dienas notikumus, tad publicējam raksta daļu, kurā stāstīts par Dundagu un izrādi. Pilnu rakstu varat lasīt šeit.
Vairāk par izrādi “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” varat lasīt šeit.
Talsu Vēstis (Sestdien, 1995. gada 18. februārī)
Aivars Freimanis
Šmerļawudas stāstiņi
Didriķa Taizeļa un Borisa Pugo ierašanās Dundagā

– Tas jau viss ir jauki, – jūs teiksiet, – palasīties par ievē­rojamu cilvēku āzēšanu allažiņ ir patīkami. Tikai kāds gan Pārdau­gavā mītošajam lāga vīram Marģe­rim Zariņam būtu sakars ar bēdīgi slaveno Borisu Pugo un pie tam vēl no metropoles tik tālajā Kurze­mes kaktā Dundagā?
Bet sakarība tomēr bija, un tā bija tāda, ka vienā skaistā vasaras dienā Dundagā ieradās (tiesa – neatkarīgi viens no otra) gan Latvi­jas Kompartijas centrālās komitejas pirmais sekretārs Boriss Karlovičs Pugo, gan Latvijas Padomju Kom­ponistu un Latvijas Padomju Rakst­nieku savienības biedrs Marģeris Otto dēls Zariņš, un to vēroja un kinolentē centās iemūžināt biedrs Reņģugalva (piezīme – Andris Seleckis) un šo rindiņu autors. Taču sāksim visu pēc kārtas.
Kad ap Jāņiem kinostudija bi­ju uzņemto “Hepeningu” daudzmaz samontējis, kļuva redzams, ka 20 minūšu garajā ek­rāna epopejā līdzās visām tām masku spēlēm kāds kadrs ar īstu M. Z. tomēr derētu. Talkā nāca ga­dījums: A. Upīša LPSR Akadēmis­kais drāmas teātris (kā to toreiz solīdi sauca) bij nolēmis mūsu fil­mas galvenā varoņa M. Z. sen sa­cerētos “Didriķa Taizeļa brīnišķī­gos piedzīvojumus” uzvest brīvā dabā Dundagā. Tūliņ pa tālruni zondēju, vai Maestro tomēr nebūtu ar mieru piedalīties „Taizeļa” ska­tītājos. Labums būtu abpusējs: Maestro pavadītu jaukas stundas jaukajā Dundagas parkā savu jau­ko un visnotaļ dzīvespriecīgo literā­ro tēlu klātbūtnē, bet savukārt mēs no maliņas, neviena netraucējot, varētu lugas autoru nofiksēt skatītāju vidū (tautas vidū!). Biedrs Za­riņš (kā mēs Zariņa kungu togad vēl uzrunājām) deva jāvārdu. Viņa aizgādāšanu uz izrādes vietu at­stājis filmas direktora Paula Pakal­na ziņā, pats aizbraucu uz savu vasaras mājokli Dundagai tik tuva­jā jūrmalā, norunājām visi satikties svētdien pie estrādes.
Svētdienas rītā agri Pauls Pa­kalns man zvana un satrauktā bal­sī prasa nosaukt autovāģa numuru; viņš klapatāšot caurlaidi, lai es vis­pār tiktu Dundagā iekšā, joki esot mazi – Dundagai visapkārt nolikta apsardze, jo uz brīvdabas izrādi ie­rodoties pats Pugo. Braucu. Pus­ceļā aptur bruņoti padomju robež­sargi, pārbauda, vai ir propusks, kas ļauj uzturēties aizliegtajā piero­bežas zonā (no jūras liedaga līdz pat Dundagas pirmajām mājām). Tur savukārt mani aptur ar “tīģerastēm” vien bruņoti družiņņiki, sa­līdzina autiņa numuru ar savu sa­rakstu, liek atstāt mašīnu laukumi­ņā, un tālāk jāiet kājām.
Kas ir, tas ir: par godu Didriķim Taizelim un Borisam Pugo Dundaga patiešām saposta. Pa ceļam līdz vecajai Ostenzakenu pilij un parkam saceltas meijām grez­notas būdas, tajās andelējas ar bulkām, desām un limonādi (stiprā dzērieni nav manāmi, jo jau dar­bojas Gorbačova supersausais li­kums). Pils gaužām nodrupusi un saplaisājusi, bet pa gabalu izska­tās tīri smuka, jo, kā izrādās, ne­sen ir nopūsta ar dzeltenu krāsu (Potjomkina sādžu celtniecībā arī mēs, latvieši, esam uzkrājuši patie­šām krietnu pieredzi!). Lielie vārti uz pagalmu, kur rēgojas visādas grabažas, sadauzīti ķieģeļi, salau­zīti dēļi un akmeņogļu čupas, veik­smīgi aizmaskēti ar kuplām mei­jām. Ar svaigu krāsu nopūsta arī visa pils aizmugure – tā, kas vēr­sta uz otrpus dīķim uzbūvēto estrā­di un skatītāju soliem. Attālākā dīķa stūri noenkurojusies no kolhoza “norakstīta” zvejas laiva, ko deko­ratori pārvērtuši par Taizeļa kuģi ar mastu un burām. Ap estrādes dē­ļiem rosās teātra ļaudis, strauji klāt plūst sīkākas un platākas ska­tītāju straumītes, ātri tiek aizņemti soli. Mūs visvairāk interesējošo cil­vēku – “Taizeļa” autoru kopā ar viņa tuviniekiem nosēdinām cetur­tajā vai piektajā rindā, paši ar apa­rātu kastēm piemetamies tuvāk skatuvei. Visapkārt skan jautra mū­zika, pēc vakardienas lietavām no mākoņu starpām jau uzsmaida sau­līte.
Bet – labo omu aizvien vairāk sāk maitāt lielie pelēkie dunduri. Tie atlidojuši no tālās Rīgas krietnu laiku pirms paša ķeizariņa ieraša­nās un nu lidinās visriņķī un uzpasē, vai tikai kāds zem beņķa neiekašā mīnu, parka celiņā neizliek cilpas vai, ozolā tupēdams, nelādē stroķi. Vīri pelēkos (ne vadmalas) svārkos un baltos (neilona) kreklos ar šlipsēm ir ļoti pieklājīgi, tomēr pieraduši, ka viņiem paklausa bez ierunām. Viņi liek mums aizvākties kaut kur tālāk, jo mūsu (“tēvze­mes”) kamerai esot briesmīgs troksnis, bet nobružātie brezenta futrāļi un dermatīna kašteles iederoties vienīgi pie lopu fermām un meliorācijas grāvjiem, nevis šādā atbildīgā gadījumā. Te filmēšot te­levīzija ar smukajiem un pavisam klusiņajiem “bošiem” (videokame­rām).
– Ar bošiem, ar bošiem, tikai ar bošiem, ar šito jūsu tarkšķi nē – atkārto galīgi iebiedētais Drāmas teātra direktora vietnieks biedrs Kalniņš. Bet mūsu necilās filmiņas direktors biedrs Pakalns, kas ar virtuozu demagoģiju un pa­celtu balsi reiz esot ievedis kārtību pat Kremļa kongresa pils ap­sardzē, ari šoreiz tiek galā. Ar dundurniekiem tiek panākta vienošanās, ka nesmukās („tēvzemes”) aparātkastes atradīsies zem sola un mēs paši arīdzan no šejienes nekur citur prom neklīdīsim.
Ļaudis tikmēr nāk kā melns mākonis, soli jau aizņemti, nu drūzmējas, spiežas gar malām. Pelēčiem atkal jaunas rūpes: izbrīvēt pūlim pa vidu tādu kā koridoru un no plebejiem nosargāt sektoru, kur sēdēs Boriss Karlovičs un per­sonāls, kas viņu pavada. Kamēr masas gaida vadoni (jau kādu stundu pa virsu), mēs ar Reņģugalvu izspraucamies no lielā biezu­ma ārā, aplinkus – pa tiltiņu – nokļūstam pilsdīķa viņā pusē, lai pameklētu vietu kopplāna filmēša­nai, bet atpakaļceļam izmantojam teātra vīru uz pontoniem uzbūvēto garo laipu. Vēlāk uzzinājām, ka diždunduri mūs jau noturējuši par potenciāliem teroristiem un grasīju­šies laipas galā attiecīgi sagaidīt, tomēr mūsu direktors īstajā brīdī paspējis modros sargus informēt par mūsu piederību pie kino. Pa tam lāgam vecais Dundagas parks piepildījies kā traļa āmis ar zivīm: sabraukuši Kolkas un Rojas zvejnieki, Talsu un kaimiņrajonu kol­hoznieki un mežstrādnieki, ne ma­zums rīdzinieku. Marģeris Zariņš sēž vidū uz beņķa, spīdina brilles un brīnās vien. Dundurnieki izmisī­gi plātās rokām, miliči spiež ar ple­cu, bet viss veltīgi: ilgi sargātā, augstajam viesim taupītā eja ir iz­zudusi – divi pūļi saspiedušies kopā un saplūduši vienā. Drīz cil­vēciņi sāk aizpildīt pat dubļaino, mēģinājuma laikā ar zirgiem izdan­gāto pļaviņu starp pirmajām solu rindām un estrādi, teātra adminis­tratori izmisīgi lūdz atstāt spraugu, kur pajūgiem izbraukt.
– Nāk! Nāk! – beidzot kaut kur ļaužu biezokņa aizmugurē dzird balsis. Vīru, sievu, skuķu, puišu un lielāku un mazāku bērne­ļu rumpji stāv atbraukušajiem priekšā kā mūris, tāpēc augstos viesus – Borisu Karloviču ar dzīvesbiedreni, kultūras ministru Jāze­pu Barkānu un vēl dažus biedrus un biedrenes – apved publikas pūznim apkārt gar malu un piedā­vā gājienu turpināt pa… dubļaino pļaviņu. Biedrs Barkāns kautrīgi norāda ar roku, biedrs Pugo sāji pasmaida, viņa dzivesbiedrene saminstinās un apstājas. Tad, it kā sajuzdama daudzos smīnus, lepni paceļ galvu, sarauj uz augšu grez­no kleitu un ar ne mazāk greznām kurpēm – žļamps! žļamps! – kā pa laidarpriekšu uzsāk bridienu. Kad nu beigu beigās šie – Galve­nie Skatītāji – savus dibenus novietojuši solos, uz skatuves tomēr vēl nekāpj ilgi gaidītais Dridriķis Taizels – tur parādās kultūras mi­nistrs Jāzeps Barkāns. Parunājis latviski, nez kāpēc turpina krieviski. Izrādās, tādēļ, ka atbraukuši arī daži Maskavas pārstāvji – iepazī­ties ar Latvijas PSR pieredzi brīv­dabas masu pasākumu organizē­šanā.
Neņemšos spriest par šī iestu­dējuma mākslas vērtībām (lai ar to nodarbojas Dzene, Augstkalna, Radzobe, Hausmanis, Burtniece un citi kritiķi), piebildīšu tikai, ka iz­rādes nagla neapšaubāmi bija Za­ļās Jumpravas lidojums no pils augšstāva loga pāri visam dīķim līdz spēles laukumam – dzirkste­les vien pašķīda! Pa trosi atslidinātā, ar degošu falšveijeru greznotā lielā lupatu lelle šinī krastā tik veikli tika nomainīta ar dzīvu aktrisi, kas ar tādu pašu lāpu rokā turpināja skrējienu, ka publika sajūsmā no­vaidējās. “Vella meitiš!” kāds on­kulis izsaucās.
Gods, kam gods pienākas, bet šīs brīvdabas izrādes (jeb – kā tagad mēdz izteikties – šova) rīkotāji ar vietējo – dundadznieku – palīdzību bij krietni sakopuši seno parku, nograntējuši celiņus, uzcē­luši kioskus. Tikai vienu lietu gan viņi nebija ņēmuši vērā: ja cilvēks limonādi un citus šķidrumus ievada savā ķermenī iekša, tad agrāk vai vēlāk tiem jāiznāk arī ārā. Starpbrī­dī pie vecu vecās un ne pārāk ietil­pīgās būdas izveidojās divas tik garas rindas kā kādreiz pie Ļeņina mauzoleja. Pēc kāda laika gan stā­vēja dāmas un jaunkundzes vien, jo latvju džentlmeņi, augstsirdīgi at­devuši šķirbainās, smirdošās bū­das savu pusi, paši brida lazdu krūmos vai svētlaimīgi pastāvēja pie kāda attālāka stumbra. Prāvas rindas vijās arī ap kioskiem, taču, atšķirībā no iepriekš pieminētajām rindām, te cilvēks varēja arī nestā­vēt.
Pirmajam sekretāram un viņa pavadoņiem gan nebij jādirn ne ta­jā rindā pie būdas, ne arī pie kios­kiem – priekš viņiem bij iekārtota spectelpa turpat parka malā stāvo­šajā kolhoza kantorītī. No turienes svīta ārā iznāca apmierināta un smaidoša. Ari mēs ar Andri Selecki-Reņģugalvu nokļuvām privileģē­tā stāvokli: studijas mazbusiņā, kurš sagadīšanās pēc atradās pie kantora ārdurvīm, mūs Marģeris Zariņš un viņa cienītā no termosa uzcienāja ar savu slaveno kafiju. Diez vai tiem tur kantorī maz lai­mējās nobaudīt gardāku un dzīves­prieku atraisošāku malku!
Izrādes noslēgums izvērtās idil­lisks. Bij iestājies rāms vakars, aiz baznīcas mierīgi rietēja sārta sau­le, viss aktieru ansamblis dziedā­ja, viņu vidū, aplausiem sveikts, ti­ka ievilkts ari mūsu Marģeris – zelta kadrs filmas nobeigumam! Mēs ar savu tarkšķkameru mētājā­mies pa skatuvi un spraucāmies starp cilvēkiem, kur vien gribējām, un nekādi pelēkie mūs vairs neaiz­turēja – tūkstoši bij saspiedušies kopā kā skudras pūznī, kā bites spietā, un ikviens ar asarām acīs (un zināmu izaicinājumu sejā) dziedāja līdzi:
Te ir Dundaga, te ir Latvija,
Te ir mūsu mīļā dzimtene!
Mūsu lentes pēdējā kadrā publi­kas vidū redzams ari viņš – it kā smaidošs, it kā samulsis. Vai viņš juta, ka šī tūkstošbalsīgā ziņģēšana viņa it kā dzimtajā valodā ne­maz tik nevainīga nav! Un kas gan varēja iedomāties, ka viņa naivais ģīmis, pašam vairs neesot starp dzīvajiem, kā spoks pārstaigās pa­saules televizoru ekrānus vasarā pēc četriem gadiem? Mums taču toreiz bija tik jauki:
Jāņu vakarā kopā sanākam,
Alu iedzeram, dziesmas
uzdziedam…
1991.
Šmerļawudas stāstiņi Didriķa Taizeļa un Borisa Pugo ierašanās Dundagā (Talsu Vēstis 18.02.1995.)
Šeit ir Dundaga (Skolotāju avīze, 27.06.1987.)
Un atkal – uz Dundagu! (Padomju jaunatne, 13.05.1987.)
Galerija “Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi”

Avots: Talsu vēstis (18.02.1995.); Skolotāju avīze (27.06.1987.)

Jautājumus, ierosinājumus vai informāciju ar kuru Jūs gribētu padalīties, sūtiet uz: dundagasvesture@gmail.com

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s